Dibināsim slotaskātu fabrikas?

Līdz šim laucinieki bija tikai zīlējuši, kā būs, kad tiksim tajā Eiropas Savienībā. Lolotas cerības, ka tad nu gan saimniekošanai vajadzētu iet uz augšu. Še tev - piga! Tieši tā var saprast Eiropas Savienības lauksaimniecības un zivsaimniecības komisāra Franca Fišlera nesen teikto runu izstādē "Zaļā nedēļa" Berlīnē. Nebūs jums tādu tiešo maksājumu, kādas ir vecajās dalībvalstīs. Jūs neesat tiktāl attīstījušies, lai tādus saņemtu! "Mēs nevaram ignorēt 40 gadus ilgušo pilnīgi citādāko attīstību". "To neļauj pārāk atšķirīgās izejas pozīcijas". Un kā jutīšoties citās nozarēs strādājošie, ja pēkšņi, piemēram, Latvijas zemnieks kļūs turīgs? Kaut kā neētiski iznāktu. Tādēļ sākumam pietiks ar pavisam nelielām subsīdijām. Patlaban prezidējošās valsts - Spānijas - lauksaimniecības ministrs sacījis, ka kandidātvalstu fermerim pēc iestāšanās ES varētu izmaksāt tikai trešdaļu no tā tiešo maksājumu apjoma, kādu patlaban saņem ES fermeris.

Šī nu ir tā retā reize, kad satraucas ne tikai mūsu zemnieki, bet arī politiķi, atzīstot, ka tāda dubultstandartu pieeja ir netaisnīga. Fišlers gan vēlāk taisnojies, ka "Zaļajā nedēļā" paudis personīgo, nevis ES lauksaimniecības komisariāta viedokli. Bet neba tik augsta ranga amatvīrs arī personīgi ko sacītu, ja nevadītos pēc ES kabinetos izstrādātām prognozēm kandidātvalstu lauksaimniecības attīstībai.

Netiek minēts, cik ilgs varētu būt pārejas periods, kad veco un jauno ES valstu lauksaimniecības atbalsts izlīdzinātos, taču nešaubīgi var teikt, ka mūsu zemnieki dažu gadu laikā paies zem ūdens, nokļuvuši izteikti nevienlīdzīga brīvā tirgus nežēlīgajā konkurencē. ES valstīs gandrīz pusi ienākumu nodrošina nacionālās plus ES subsīdijas, bet mūsu zemniekam sola labākajā gadījumā tikai trešdaļu no puses. Nav grūti iedomāties, cik brīvs būs atvērtais ES lauksaimniecības tirgus mūsu zemniekiem un cik lieli varētu būt Latvijas zemnieka ienākumi salīdzinājumā ar ES valstu fermeri. Nu jau pavisam oficiālā līmenī tiek prognozēts daudzu lauku saimniecību bankrots, vēl tikai nav zināms, cik ilgi nevienlīdzīgā konkurencē spēs pastāvēt šobrīd vēl tīri spēcīgie Latvijas lauku ražotāji.

Arvien aktuālāks kļūst jautājums - ko darīs konkurenci neizturējušie un no lauksaimniecības izstumtie? Nesenā televīzijas diskusijā "Rīgas piena kombināta " vadītājs Skvarnovičs atzina, ka arī viņam trūkst padoma, ko darīs nelielie piena ražotāji, ja no viņu saimniecībām pienu vairs nevarēs pieņemt stingro kvalitātes prasību dēļ. Politiķi gan dod padomu: lai šie neveiksminieki laukos atrod citus nodarbošanās un pelnīšanas veidus. Bet par jaunu uzņēmumu izveidošanu laukos lai rūpējas pašvaldības. Aptaujājot vairāku mūsu rajona pašvaldību vadītājus, dzirdēju tikai vienu atbildi: jauni biznesa veidi vispirms ir katra laucinieka paša darīšana un paša risks. Pagasta varai ir pārāk maz iespēju palīdzēt labo nodomu īstenošanā. Kāds pašvaldības vadītājs sacīja: ja grib, lai ražo kaut vai slotaskātus vai zobu bakstāmos puļķīšus. pašvaldībai iebildumu nebūšot.

Pirmos no tirgus izstumj mazos saimniekotājus - kam pāris govju, neliels skaits sīklopu, padsmit hektāru zemes un viens vecs traktorītis. Tas notiek jau tagad un arvien straujāk turpināsies nākotnē. Ko viņiem iesākt? Var būvēt tūristu mītnes vai pirtis, pīt grozus vai audzēt, piemētam, mušmires? Labs ir, nolemj šis laucinieks, - tajā meža pleķītī, kas man ir, var dabūt materiālu slotaskātiem, taisīšu savu fabriku. Iet uz banku pēc kredīta - slotaskātu virpošanas iekārtas taču jāpērk. Tur saka: ko jūs, jums taču nav nekā, jūs neesat dzīvotspējīgs un kredītspējīgs. Tādiem naudu neaizdodam. Iet citās iestādēs - jums jāreģistrē firma, būs jāmaksā tādi un vēl tādi nodokļi. Iet tālāk - tur atkal: vai jums ir Eiropas prasībām atbilstošas telpas? Jūsu slotaskātu ražošanai vajadzīga licence un sertifikāti. Un laucinieks atgriežas mājās, slotaskātu fabrikas dibināšanai atmetis ar roku. Viņam taču brīva izvēle atrast citu nodarbošanās veidu.