Janvāris - pirms 11 gadiem

Šis ir laiks, kad atceramies notikumus Latvijā pirms 11 gadiem. Rīga bija pārvērtusies par barikāžu pilsētu, kurā pulcējās cilvēku simti un tūkstoši no visiem Latvijas novadiem.

Arī šogad 20. janvārī Rīgā, Doma laukumā, dega ugunskurs, bet pie tā pulcējās daži desmiti, galvenokārt vecākās paaudzes cilvēki. Jaunieši gāja garām un brīnījās, kādēļ šeit, Rīgas centrā, sapulcējusies šie "vecīši", kuriem acīs asaras? No dūmiem, no atmiņām? 20. janvāris bija diena, kad omonieši ieņēma Iekšlietu ministriju, kad Bastejkalnā spindza lodes, kad gāja bojā kinooperators Andris Slapiņš, nāvīgi tika ievainots viņa kolēģis Gvido Zvaigzne, kad nejauša lode nāvē aizraidīja skolnieku Ediju Riekstiņu, kad krita milicijas darbinieki Sergejs Konoņenko un Vladimirs Gomonovičs, bet pirms tam Vecmīlgrāvī nošāva šoferi Robertu Mūrnieku. Šķiet, ka bija arī desmit ievainoto.

Atceroties šo laiku, kad brīžiem sasprindzinājums bija neizturams, kad neviens nezināja, kāda Latvijā ausīs nākamā diena, cik asiņu līs, domāju - šodien "uzrokam" senaizmirstus Latvijas vēstures faktus, veidojam labas izrādes par mūsu tautas brīvības alkām, par nacionālo pašapziņu. Bet cik nebūtiski daudziem tikai pēc 11 gadiem liekas šie Latvijai nozīmīgie notikumi. Lai arī kāda ir šodiena, kad zeļ korupcija, varaskāre un politiskās ķildas, kad daudzi jūtas kā aizmirsti bārabērni, ir kas tāds, ko nedrīkst aizmirst un nodot.

Ne jau izsniegto barikāžu dalībnieka piemiņas zīmju skaits būs ielāps vēsturiskās atmiņas saglabāšanā, pat ne barikāžu dalībnieku īpaša godināšana. Jo tas laiks ir visas Latvijas labas gribas cilvēku gods. Galvenais, manuprāt, ir saglabāt un neaizmirst toreizējos ideālus. Diemžēl šodiena liecina, ka Rīgas domē (un ne tikai) daudzi, tostarp arī bijušie barikāžu dalībnieki, amatu un varas dēļ gatavi aizmirst nodevību, draudus un, kas zina, arī valsts neatkarības centienus.

Tagad ir citas prioritātes, citu "cīņu lauki un barikādes", citi uzskati par Latvijas nākotni. Nedomāju, ka, vērtējot globāli, tas ir nosodāmi. Taču, kad aizvakar pāršķirstīju mūsu laikraksta 1991. gada janvāra numurus, sapratu, ka ir kas tāds, ko laiku pa laikam vajadzētu atcerēties vismaz tiem, kas bija barikāžu vienā pusē.

Lasu par mūsu rajona dažādu uzņēmumu, iestāžu un saimniecību pašaizliedzīgajiem cilvēkiem. Šķiet, toreiz rajonā nebija tādu darbavietu, no kurām vairāk vai mazāk cilvēku nebūtu bijuši uz barikādēm. Dažiem tā bija liela pārliecība, ka citādi nevar, citiem satraucošs piedzīvojums, sevis pārbaude un apliecināšana. Bet ne jau motīvi toreiz bija galvenie. Emocionālie Cieceres skolas skolotājas Guntas Moruzas barikāžu diennakts iespaidi. "Siržu un ugunskuru siltums mijās ar nāves saltumu, priecīgas dziesmas un dejas - ar skumju asarām," raksta autore. "15. janvāris, pulksten 0.35. Tiek izsludināta trauksme, pienāk ziņa, ka katram barikāžu dalībniekam kabatā jābūt zīmītei ar savu vārdu, uzvārdu, asins grupu un adresi. Baiļu nav, ir tikai vēlēšanās - kaut ātrāk beigtos neziņa, ja bandīti nāk, lai nāk tagad." Un Guntas jautājums raksta noslēgumā: "Vai esam kaut ko nosargājuši? Varbūt."

Citās avīzēs ziņas, ka no Kursīšiem uz barikādēm regulāri dodas 50 - 60 cilvēku. Pa 3 - 4 reizēm Rīgā bijuši Modris, Guntis, Juris, Dzintars, Dainis Circeņi, Aldis Brambergs, Uldis Vītiņš, Ainārs Lapa. Mārtiņš Šulcs no Lutriņiem stāsta, ka nesen bijis Maskavā un redzējis, ka arī tur netālu no Kremļa tiek dedzināti savienības karogi.

24. janvāra avīzē saldeniece Marta Zariņa, oponējot interfrontietim Aleksejevam, kurš pārmet, ka Rīgā tiekot cirstas saknes pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem - cittautiešiem, raksta: "Meli, Aleksejeva kungs! Saknes nav nocirstas, par to liecina atvases Doma laukumā, kur kopā ar latviešiem ir arī daudz cittautiešu. Aura virs sirmās Rīgas silda visus labas gribas cilvēkus, bet dedzina tos, kas atkal grib būt pie varas, saņemt visus mūsu saražotos labumus."

Pērn barikāžu atceres 10. gadadienā Saldus vēstures un mākslas muzejs bija noorganizējis tautfrontiešu - barikāžu dalībnieku - tikšanos. Tas bija neaizmirstams vakars.

Saldus rajonā barikāžu piemiņas zīmes saņēmuši 86 cilvēki, iesniegti vēl 23 pieteikumi piemiņas nozīmju piešķiršanai. Muzeja darbinieki turpina vākt materiālus un liecības par barikāžu laiku. Vēstures nodaļas vadītāja Ilze Haruna domā, ka varbūt citgad muzejs atkal veidos izstādi, rīkos tikšanos un atmiņu vakaru.

Tie, kas bija uz barikādēm, nekad to neaizmirsīs. Bet, neļaujot apsūnot notikumiem un liecībām, spilgtāka un atmiņā paliekošāka šī vēstures lappuse varbūt būs arī jaunajai pēcbarikāžu laika paaudzei. Gribētos, lai citgad janvāra barikāžu atceres dienās arī Saldū deg atmiņu ugunskurs.Diemžēl šodiena liecina, ka Rīgas domē (un ne tikai) daudzi, tostarp arī bijušie barikāžu dalībnieki, amatu un varas dēļ gatavi aizmirst nodevību, draudus un, kas zina, arī valsts neatkarības centienus.