Sīksaimniekam jau šobrīd nav perspektīvas

Arvien biežāk skan jautājums par mazsaimniecību nākotni Latvijā. Runā politiķi, ekonomisti, zemnieku organizāciju spices vīri. Šoreiz - trīs laucinieku skatījums uz sīksaimniecību nākotnes izredzēm.

Sīksaimniecības kļūs par naturālām saimniecībām

SILVIJA BLEIDELE Vadakstes "Vītolos": - Agrāk biju optimiste, nu kļūstu pesimiste. Sīksaimniecības diezin vai varēs izdzīvot, palielināsies bezdarbs. Kādas laukos iespējas nopelnīt? Jaunas darbavietas nerodas un diezin vai radīsies. Vienīgais iztikas avots daudziem ir naturālā saimniecība - nauda par pienu, kādu nobarotu gaļas lopu, pensionāriem - pensija. Bet kā lai iztiek jaunāki cilvēki, kam bērni vēl skolojami? Ir cilvēki, kam pat maizītei pietrūkst naudas.

Sākumā subsīdijas maksāja, ja ir vismaz 5 govis, tad - ja ir vismaz 7. Sīksaimnieks ar pāris govīm nedabū nekādu atbalstu. Līdzīgi ar sējplatību subsīdijām. Pērn hektārsubsīdijas saņēma tie, kam ir vismaz 10 hektāri sējumu. Bet šie maksājumi un graudu cena kopā neatsver izdevumus, kuri būtu jāiegulda, lai izaudzētu labu ražu - minerālmēsliem, ķimikālijām. Mūsu pagastā labi ja puse lauksaimnieku saņēmuši atpakaļ akcīzes nodokli par dīzeļdegvielu. Ja arī sīksaimnieks atlicinājis naudiņu kādai degvielas kannai, viņš nebrauks kārtot visas formalitātes uz Saldu, tas neatmaksājas.

Kāda nākotne? Laukos paliks gados vecākie laucinieki, un, ja augsto prasību dēļ viņi vairs nevarēs pienu, gaļas lopus pārdot, turēs lopus savai iztikai. Jaunie dosies uz pilsētām meklēt darbu. Nekāda spoža nākotne negaida 40 - 60 - gadīgos, kam vēl nav pensijas un kurus arī pilsētā nepieņem darbā.

Man pašai ir 27 hektāri zemes, nelielu platību nomāju. Tehnika veca, lūst un plīst. Viens dēls devās strādāt uz pilsētu, lai gan dzīvesvieta joprojām ir lauki. Viņš ilgi ir prom no mājas un ģimenes, tas nav normāli, bet patlaban dzīve piespiež, un ar to jāsamierinās.

Bērnus uz laukiem nekad neaicinās

KĀRLIS PŪLĪTIS Nīgrandes pagasta "Pļaviņās": - "Lauku Avīzē" ekonomists un zemkopības ministra palīgs Miglavs izteicies par sīksaimniecībām, bet iespaids tāds, ka viņam nav nojausmas, kā dzīvo laucinieks. Latvijas lauki ir nolemti iznīcībai. Saka: lai laucinieki meklē citus darba veidus. Kādus? Tūrismu kā biznesu katrā pagastā varētu izvēlēties pāris saimnieku. Ne visi kļūs par tirgotājiem. Pieņemsim, varētu audzēt savvaļā gaļas liellopus. Tiem vajag žogu, bet tā iegādei - naudu. Banka sīksaimniekam, kuram nav, ko likt ķīlā, naudu neaizdos. Bet lai sāktu ko jaunu, nav finansiāla pamata. Pats esmu noraidīts, jo bankai neesot garantiju, ka spēšu aizņēmumu atdot.

Man personīgi nākotne nešķiet satraucoša. Esmu pensionārs, agrāk vai vēlāk saimniekošanu beigšu, bet bērnus atpakaļ uz laukiem neaicināšu. Man ir 49,5 hektāri zemes, daļu platības jau esmu atstājis atmatā. Labību audzēju tikai tik daudz, lai pietiktu lopbarībai.

Pagastā paliks pāris lielsaimnieku ar 100 un vairāk hektāriem. Bezdarbs laukos palielināsies un cilvēku sašutums arī. Varbūt spēcīgākie saimnieki pieņemtu strādniekus, bet algots darbaspēks bieži vien ir mazražīgs un arī mazatalgots. Nespēj mūsu lauksaimnieki maksāt tikpat lielu algu, kā fermās ārzemēs - pat līdz 5 latiem par stundu. Nespēj maksāt tādēļ, ka arī par viņu pūlēm netiek pienācīgi samaksāts. Žēl, ka valdība neieklausās laucinieku domās un tādu zinātnieku ieteikumos, kuri no laukiem kaut ko saprot.

Būs jākooperējas un jāmācās

VALDA UPENIECE Nīgrandes pagasta "Ģinās": - Mūsu saimniecība laukos savāc pienu un ved uz Rīgas piena kombinātu. Pērn pēc daudzu gadu lejupslīdes nostabilizējusies piena lopkopība. Pirms dažiem gadiem govi varēja nopirkt par 150 latiem, tagad - 250 latiem, un pēc govīm ir pieprasījums. To veicinājis piena cenas pieaugums. Ar laiku pieņems tikai dzesētu pienu. Mazajās saimniecībās piena dzesētāja iegādi var plānot, ja ir vismaz 5 govis.

Ja kaut ko nevar, tad cilvēkam ir galva, lai izdomātu kādu risinājumu. Tas nozīmē, ka vai nu man būs jāiegādājas savs dzesētājs visa savāktā piena atdzesēšanai, vai vairākiem sīksaimniekiem jākooperējas, kā tas jau notiek Lietuvā. Ar piena savākšanu nodarbojamies jau 5 gadus, un esmu pilnīgi pārliecināta, ka sīksaimniecību piens nav sliktākais.

Pilnīga taisnība, ka visiem vietas lauksaimniecībā nebūs. Ne visiem jaunajiem ir interese un vēlēšanās strādāt lauksaimniecībā. Kam laba galva, lai skolojas kādā citā profesijā un iekārtojas darbā pilsētā. Bet, kas spēj, lai cenšas ko jaunu uzzināt un mainīt domāšanu.

Man nav nekas pret pārmaiņām laukos, bet tās pie mums notiek pārāk strauji un nez kādēļ sākas no nepareizā gala. Pie mums grib ieviest prasības, kādu nav pat Eiropas Savienības valstīs. Pērn biju Dānijā. Pie mums, svešus gaidot, kārtīgs saimnieks noteikti iztīrīs lopu gaņģi. Tur kūtī visur govju pļekas, nezinājām, vai kūtī tiksim kurpītēm kājās. Zinot Eiropas prasības pie mums, vaicājām, kā tās piemēro Dānijas fermeris. Kritām vai kaunā, jo mūsu jautājumi dāņu fermeri izbrīnīja. Tur nevienu inspektoru nesatrauc puteklītis, bet fermeriem jāražo vislabākās kvalitātes produkcija. Pie mums dažādu pārbaudītāju skaits vairojas, un kam no tā kāds labums? Mazo zemnieku neizpildāmas prasības nospiež pie zemes, līdz tas beigts. Jādod laiks un jāpalīdz finansiāli jaunās prasības izpildīt, bet pie mums bieži vien tā nenotiek. Prasa pat tādas lietas, ko Latvijā nav iespējams iegādāties.

Daudz var darīt arī pašvaldības, lai lauku cilvēks atrastu nodarbošanos, kas ļauj nodrošināt iztiku sev un savai ģimenei. Pašvaldību interesēs samazināt pabalstu prasītāju skaitu.