Iet pa ziedlapiņām

"Es tev visu sirdi izlieku, bet tu atkal neizstāsti visu līdz galam," bērnībā man bieži pārmeta draudzene, dusmodamās, ka neatklāju visus savus noslēpumus. Un tā arī bija. Nezin kāpēc otram cilvēkam par to, kas ar mani noticis, varēju stāstīt tikai līdz kādai noteiktai vietai. Un tad - stop! Tās bija bremzes, kas aptur, durvis, kas aizveras, vai kaut kas tamlīdzīgs. Vienkārši skaidri sajutu, ka tālākais jau ir tikai mans. Tālāk iespējama tikai saruna pašai ar sevi. Dažkārt gan atskārtu, ka varbūt vieglāk būtu, ja tomēr spētu ar draudzeni izrunāt visu līdz galam.

Cik tuvu mēs viens otru pielaižam klāt, cik dziļi atļaujam ielūkoties savā dvēselē, - tas katram ir citādi. Bieži esmu apskaudusi cilvēkus, kas pa pasauli staigā atvērtu sirdi un visu var izlikt kā uz delnas. Pat nejaušam garāmgājējam. Bet ne katram tas ir dots. Man ir gadījies reizēm, izkratot sirdi, pateikt vairāk, pielaist tuvāk, nekā būtu gribējies. Taču pēc tam esmu jutusies nevis atvieglota, gandarīta un nomierinājusies, bet kā kaila izģērbta.

Visu mūžu atcerēšos kāda sava jaunības drauga ilgo iznīcinošo skatienu trolejbusā, kurā pēc daudziem gadiem reiz nejauši satikāmies. Es jau tajā brīdī it kā neko sliktu neizdarīju, tikai blakusstāvošajai ieinteresētajai draudzenei ikdienišķā balsī atklāju noslēpumu, kas mūs ar šo puisi skolas gados saistīja. Viņš, ļaužu drūzmā pūloties atspraukties līdz manīm, bija sajutis un sapratis, ko pasaku par viņu. Tā arī izkāpa no trolejbusa, man klāt nepienācis. Un es to biju pelnījusi.

Būt tuvu ar kādu, būt tuviem ar draudzeni, draugu, vīru, sievu, - ko tas īsti nozīmē, katrs saprotam un izjūtam savādāk. Cits dzīvi ne iedomāties nevar blakus cilvēkam, par ko nezina pilnīgi visu. Un pieprasa, un tincina, kāpēc tā un kā tad tā, jo "tu taču esi mans tuvākais cilvēks" un "mums nedrīkst būt noslēpumu". Ja otrs kaut ko nepasaka līdz galam, ja kaut ko noklusē, to uztver jau gandrīz par nodevību vai meliem.

Neskriet taisni jūrā, lai saprastu tās spēku un dziļumu. Nebrist tieši ziedā, lai sajustu tā vienreizējo smaržu un skaistumu. (Apmēram tā kādā no savām epifānijām teicis Imants Ziedonis.) Būtiskāk ir apiet apkārt jūrai un ziedam, prast palikt tuvumā, līdzās. Par katru cenu nelauzties zieda viducī, bet iet pa ziedlapiņām, būt cieši blakus. Tā es saprotu tuvumu. Jūtīgs un gudrs cilvēks respektēs šo neredzamo robežu un, to nepārkāpjot, tomēr nojautīs, kas ir viducī.