Uzrīdīja savu suni manējam...

Rakstu jums no Remtes ar asarām acīs. Vai tiešām cilvēki kļuvuši nejūtīgi pret dzīvnieku ciešanām? Nu jau nedēļu sakosts guļ mans sunītis, un tas ir kaimiņienes nopelns. Pirms nedēļas izlaidu ārā savus divus sunīšus nokārtot vajadzības, gāju pati līdzi, jo lielie suņi maniem augumā mazajiem nereti klūp virsū. Kaimiņš, kuram arī ir liels suns, savējo vienmēr atsauc atpakaļ. Otra kaimiņiene rīkojas pavisam pretēji. Todien, kad biju savus sunīšus izlaidusi ārā, arī viņa ar savējo tur atradās. Savu lielo suni uzrīdīja manējiem. Viens mans sunītis paspēja aizmukt, otram lielais sakoda krūtis un vēderu, bet kaimiņieni tas tikai uzjautrināja. Tāpat viņa rīkojās arī vasarā, kad maniem sunīšiem savējo uzrīdīja kāpņu telpā. Šoreiz nepaspēju sunītim palīdzēt, jo ārā slidens, nevar ātri paskriet. Nu mans sunītis smagi sakosts, dzīvs, bet dzīvotājs vairs nebūs. Operēšanai man naudas nav. Veterinārārste sapotēja un atstāja zāles.

Dzīvoju viena pati, man ir tikai šie divi sunīši, kurus esmu izaudzinājusi, kuri vasarā ir mani ceļabiedri, kurp vien eju. Man sāp sirds, ka tā noticis. Vai tiešām tāda rīcība var palikt nesodīta?

Tajā pašā dienā, kad manu sunīti lielais sakoda, piezvanīju policijas inspektoram. Solījās atbraukt, bet tā arī neatbrauca.