Tikai tad runājos ar savu bērnu...

Vairākus gadus nebiju satikusi kādu saimnieku, bet allaž, viņa mājām garām braukdama, redzēju sētā vai uz lauka rosību. Kad zvanīju, saimniece sacīja: viņš darbā, uz lauka, kaltē, mežā... Tā arī neiznāca tikties, līdz uzzināju, ka viņš smagi slims, gaidāma grūta operācija.

Pirms pāris nedēļām atkal braucu saimniecībai garām un, saimnieka ieaicināta, iegriezos pagalmā. Runas diez cik jautras nebija. Citkārt enerģijas tik pilnais saimnieks nu sacīja: ilgā slimošana iedzinusi bailes, ka gluži fiziski nespēs izdarīt to, ko nodomājis. Gribēšana lielāka par varēšanu. Ar to grūti aprast. Kas pa slimošanas laiku izdomāts un pārdzīvots, grūti uzreiz izstāstīt. Savā prātā pārcilājis tādas būšanas un nebūšanas, kas, veselam esot, likušās nesvarīgas vai kam vienkārši līdz šim laika nebija palicis. Par savu dzīvi, par satikšanu ar citiem, par bērniem.

"Man ir trīs bērni, viena meita dzīvo Rīgā. Kamēr trīs mēnešus Rīgas slimnīcā gulēju, meita katru dienu nāca ciemos, stundu vai divas pie manis sēdēja, runājāmies par visu ko. Vai tas nav jocīgi - pa šiem trim mēnešiem ar meitu izrunāju daudz vairāk, nekā līdz šim viņas 19 mūža gados. Tikai tagad tam pietika laika."

Tā jau nav, ka neesot bērnus audzinājis, viņiem uzmanību pievērsis. Bet tas bijis citādi. No rīta noteicis, kas kuram darāms, un pats prom uz lauka. Vakarā, kad pārbraucis mājās, pārbaudījis, kas padarīts, un pēc vakariņām gultā iekšā. Gadījies pa dienu tikai dažus teikumus pārmīt. Tā bērni izauguši - tikpat dabīgi, kā aug zāle vai puķe. Tikai tagad pamanījis, cik bērni jau lieli, un uzzinājis, ko viņi domā.

Pa kuru laiku izaug mūsu bērni, nezinām mēs daudzi. Tiekamies stundu rītos, divas, trīs stundas vakaros. Daudzi šodien pat ar lepnumu saka: man brīvdienu nav, man atvaļinājuma nav. Tas nozīmē, ka nav arī brīvu mirkļu, ko veltīt tikai savam bērnam, - runājoties, uzklausot, mierinot, skaidrojot un palīdzot. Bērnus skolo televizors, draugi, pagalms vai iela. Viņi izaug, mums klāt neesot. Tad iznāk tā, ka mazgadīga huligāna vai zagļa čaklā, izdarīgā, uzņēmīgā un enerģiskā mamma brīnās: tas nevar būt, ka mans puika (meita) ko tādu var izdarīt! Tā nav taisnība, mums nekā netrūkst! Bet liekas gan, ka trūkst vissvarīgākā - vecāku. Izaug bērni, kuri saviem vecākiem ir kā tālas un neizzinātas planētas.