2001. gada 45. nedēļa

Viens no jaunākajiem Saldus "Signes" izdevumiem ir "Ainas laika grāmata 2002". Tas ir vienas autores (Aina Kics) kalendārs, kas nu piedzīvojis jau devīto gadagājumu. Saturs bagātīgs un, jāatzīst, arī visai daudzpusīgs un interesants. Anotācijā sacīts, ka kalendārs atgādina "nezūdošās vērtības, pētnieku atziņas", sniedz "praktiskus padomus", skaidro "cilvēku raksturus, horoskopus, Mūžīgo Mēness kalendāru".

Šķirstu "Ainas laika grāmatu" un salīdzinu ar savu "Senču kalendāru". Ir jau, protams, šis tas kopīgs, kā nu citādi, bet atšķirību ir daudz, un es droši secinu: šiem diviem kalendāriem ir katram sava seja, tie viens otru nekonkurē.

***

Nemaz nezināju, ka Rīgas kinostudijā uzņemta arī filma "Māja bez izejas". Scenārija autors - Vladlens Dozorcevs, viņa darbs - krimināldrāma bez naturālām ainām, bet ar ļoti daudz psiholoģijas. Ko lai saka? Spēcīga dramaturģija, mūsu literatūrai neparasta.

***

"Literatūrā un Mākslā" izlasīju ļoti interesantu rakstu - "Kāpēc es nelasu latviešu literatūru". Sen šāds raksts bija vajadzīgs, jo redzam taču, ka ļautiņi labprāt pērk ārzemju lubenes, bet paši savu autoru darbus (jā, ir jau mums arī gan Lukjanskis, gan vēl viens otrs) nepērk un nelasa. Varbūt laikraksta redakcijas cerības attaisnosies un sāksies diskusija.

Nepazīstamais autors Juris Klepšs sadod visiem pēc kārtas - gan Kaudzīšiem un Pumpuram, gan Porukam un Rainim, gan Virzam un Čakam, gan t.s. padomju rakstniekiem, gan trimdas autoriem, gan arī visjaunākajai paaudzei, taisni brīnums - pat lielā autoritāte Guntis Berelis dabū savu tiesu, kaut arī dažā ziņā Bereļa un Klepša vērtējumi ir visai līdzīgi.

Vietumis varētu ar Klepša uzskatiem polemizēt, vietumis būt vienis prātis, bet cimds ir nomests, un mūsu rakstniekiem nekas cits neatliek kā cimdu pacelt un meklēt sekundantus, jo duelis, šķiet, būs neizbēgams. No Jansona-Brauna līdz Mārtiņam Poišam pagāja 80 gadu, no Poiša līdz Berelim - 20 gadu, no Bereļa līdz Klepšam - 10 gadu. Latviešu agresīvāko literatūrkritiķu rindā laika intervāls no iepriekšēja kritiķa līdz nākamajam kļūst aizvien mazāks. Nākamais pēc Klepša sekos jau pēc gadiem pieciem.

***

Marks Tvens, ja vēl būtu starp dzīvajiem, tagad varētu savam slavenajam stāstam "Princis un ubaga zēns" rakstīt otro daļu. Virsrakstā gan zēna vietā būtu jāliek meitene. Meitene Aļina, gadus sešpadsmit veca daugavpiliete. Tā pati, kas vienā rāvienā kļuva populāra kā Latvijā, tā visā pasaulē, jo mēģināja izdarīt atentātu pret Lielbritānijas princi Čārlzu, kad viņš viesojās Rīgā.

Aļinai varot draudēt 15 gadi. Princis pats gan lūdzis mūsu priekšniekus, lai meiteni apžēlojot, taču mūsējie Aļinu tikai palaiduši mājās, bet krimināllietu neesot izbeiguši. Kas nu prinča augstsirdība pret mūsu taisnīgajiem likumiem?

Manuprāt, likumus tomēr derētu mazliet pārgrozīt. Ja uzbrūk ar šaujamo, ar cirvi vai mietu, tad, protams, jāsoda bargāk, bet, ja ierocis ir neļķu pušķis, tad 15 gadi ir drusku par daudz.

***

Tieši Mārtiņdienas rītā uzkrita pirmais sniegs. Nokusa gan, bet ziemai vārti nu ir vaļā. Vēl jau, zināms, savu vārdu nav teikusi Katrīna, bet vai nu viņa spēs pretoties ziemai? Klausīsimies tagad katru rītu - zeme dun vai nedun. Ja dun, tad ziema tūliņ tūliņ būs klāt.