Karstais telefons (7.02.), tel. 21163 (17 - 22)

Mani ļoti satrauc fakts, ka pilsētas dome nolēmusi atļaut ierīkot vēl divas spēļu zāles, turklāt ar alkohola tirgošanu. Tātad divas atkarības vienkopus. Vai tiešām Saldū spēļu vietu nav par daudz? Varbūt pilsētas dome kļuvusi tik bagāta, ka var pilnībā sociāli pabalstīt trūkumā nonākušās ģimenes? Pilsētas domes darboņi, jūs divu spēļu zāļu īpašniekus gribat pabalstīt, lai tie kļūtu bagāti uz simtiem nelaimīgo rēķina. Akots.

Zvana saldeniece Gunta, bet manu uzvārdu lūdzu nepublicēt. Cienījamais Jura kungs ar sarežģīto uzvārdu, lasīju "Karstajā telefonā" jūsu izteikto viedokli. To lasot, liekas, ka esat dzimis vakar, šodien izaudzis, bet rītdiena nav zināma. Liekas, ka esat kāds uzņēmējs, kas saņēmis mantojumā visu gatavu, nezinot, kas ir darbs un kā to dara. Tajos šausmu laikos, kā jūs apgalvojāt, bija fabrikas, piena, mēbeļu un vistu kombināts, kuros ražoja produkciju, bet šodien nekā nav. Cilvēki ir izmisuši, jo nevar atrast darbu. Kādreiz bija talkas, kurās sakopa pilsētu, kā arī Cieceri, bet tagad viss ir aizaudzis, tāpat kā rajona lauki - vieni alkšņi un aizauguši meži. Meži tiek pārdoti ārzemniekiem.

Jūs sakāt, ka toreiz mūs pārkrievoja, bet tagad pāranglisko. Ja runājat par degradāciju, tad neatceros, ka pie konteineriem būtu rosījušies tik daudz nelaimīgu cilvēku. Darbu nevar atrast ne jauns, ne cilvēki pēc četrdesmit gadiem. Toreiz nešķiroja, bija svarīgi - ka gribēja strādāt. Bija darbs, atvaļinājums un pietiekams atalgojums. Šodien pie viena otra uzņēmēja, ja vēlies atvaļinājumu, vari atvadīties no darba. Kādreiz, ja bērni neapmeklēja skolu, milicija tos meklēja un nogādāja mācību iestādē. Šodien, ja nav naudas, par ko palaist uz skolu, - neej, sapūsti, kur esi.

Kur tad ir mūsu augšupeja ekonomikā? Ja sakāt, ka toreiz bija lejupslīde, tad varu teikt, ka es toreiz strādāju fabrikā, saražoto produkciju eksportēja uz ārzemēm un pietika arī pašiem. Tagad dižās fabrikas ir pagrimušas. Bērni bezdarbībā sāk lietot narkotiskās vielas un izdara noziegumus. Lai nopelnītu iztiku, mātēm jāstrādā no 12 līdz 16 stundām dienā, tēvi atraduši darbus kādā citā Latvijas pilsētā vai arī ārzemēs. Vecmāmiņām pensijas saņemšanas gadi ir pagarināti. Tāpēc rodas jautājums - kurš audzinās bērnus? Uzskatu, ka man vistumšākais un apkaunojošākais laiks ir, kad ar ticību stāvēju uz barikādēm. Tādu kaunu es vairs otrreiz negribu pieredzēt.

Jura kungs, gribu jums ieteikt savas domas publiski neizteikt, jo tās satracina cilvēkus.

Zvana sieviete, kuras vecāki bija izsūtīti, bet manu uzvārdu lūdzu nepublicēt, jo daudziem nepatīk tas, ka skaļi izsaku to, ko domāju. Tāpēc arī cietu padomju laikos. Bet atzīstu - kaut vecāki bija izsūtījumā un man gāja grūti, ar darbu pierādīju, ka esmu čakla un padomju laikos saņēmu par to pateicības.

Uz barikādēm demokrātijas dēļ cīnījās gan jauns, gan vecs. Bet ko esam saņēmuši? Tikai partiju solījumus, ka pensionāri un skolotāji saņems pienācīgas pensijas un algas, ka valdība gādās pa bērniem utt. Bet nekas no tā nav izpildīts. Tikai paši solītāji kļuvuši par bagātiem cilvēkiem - ceļ mājas, brauc dārgos auto un atpūšas eksotiskās zemēs. Nav, kam uzticēties. Biju tēvzemiešu fane, bet tagad noprotu, ka viņi ir tikai krējuma maisītāji, kā vardīte piena kannā. Dobeļa kungs pat tiesā nekaunas pateikt, ka viņi ir tie, kas lemj par naudu un tiesnešiem var nolikt tik naudas, cik grib, un sev arī, cik grib. Tāpēc domāju, ka tādi cilvēki pie varas nevar palikt. Tagad mana ticība ir jaunizveidotās partijas vadītājam.

Apmeklēju Kursīšu kapsētu un biju pārsteigta par nesakoptību. Pēdējās bēres šajos kapos notika decembrī, bet vēl nav novāktas no celiņiem skujas un eglītes pie kapsētas vārtiem. Brinteniece.