Gads kā krāsaina mozaīka

Aizgājušais laiks man liekas it kā mozaīkas gabaliņi, kurus sasaista laiks, bet rāmis ir vesels gads.

...Un atkal ceriņkrūmā pie loga ap izlikto barību kaujas zīlītes, tāpat kā pirms gada, kad saņēmu uzaicinājumu ierasties iestādē, lai saņemtu kompensāciju par man nodarītu un tiesas piespriestu zaudējumu. Ierados noteiktā stundā, bet mani saņēma ar jautājumu - ko vajag? Paskaidroju nāciena iemeslu, noskaidrojām neprecizitāti uzvārdā (Ābelniece), un kungs, ar kuru runāju, lika man iziet priekštelpā un pagaidīt. Tad iznāca ar kvīšu (čeku?) grāmatiņu, ielika man klēpī, lai parakstot. Un lieta bija nokārtota...

... Vasarā Veides mežā kādā vakarā klausījos putniņu koncertu. Tas bija tā, it kā simfoniskā orķestra muzikanti uzskaņotu instrumentus, - tikai daudzbalsīgāk, un tik skaisti, ka stāvēju un man bija jāsmaida - aiz prieka par skaņu dažādību. Bet pēc nedēļas tajā pašā vietā bija tik kluss, ka varēju klausīties klusuma klusumā...

...Reti izmantoju kvalificētu frizieru pakalpojumus. Atvēru frizētavas durvis, priekštelpā neviena nebija. Stāvēju, līdz atvērās ārdurvis, un man bija jāatvainojas, ka esmu ienākusi. Bet man strupi noprasīja - ko vajag? Paskaidroju, ko vēlos, friziere ķērās pie darba, bet es vēl jutos vainīga. Tikai tad, kad biju safrizēta, viņa pasmaidīja. Savu darbu friziere izdarīja labi, bet es domāju - vai tik grūti bija ko parunāt, nevis būt kā saspringtai trosei?...

...Vienā saulainā svētdienā starp lietainām dienām aizbraucām uz Griezi, kur Vadakste ietek Ventā, - uz vietu ar man tīkamu auru kopš bērnības. Ar kādu steigu upīte cenšas ieplūst Ventā, lai kā Vadakste pazustu (mēs Eiropā?)...

... Pats melnākais mozaīkas gabaliņš bija 11. septembris - prātam neaptverams. Kādu laiku pēc tam ieraudzīju, cik skaists ir pilnīgi kailais ceriņkrūms aiz loga...

...Par tumšu mozaīkas gabaliņu uzskatu dzirdēto, ka mūsu deputātu kandidātiem vairs nebūs jāprot latviešu valoda. Vai būs tulki, kas pratīs, piemēram, tatāru valodu, ja kāds šīs tautības cilvēks tiks deputātos?...

...Domājot par tautas vēlētu prezidentu, man gribas citēt lasīto: "..atkristu partiju strīdi, sacensība, lielie izdevumi. Ja uz laimi paņemtu desmit cilvēkus no ielas un izlozētu, tāds prezidents būtu Dieva griba, nemaz sliktāks kā ievēlētais. Inaugurācijas izdevumus maksātu pats, bet, ja būtu trūcīgs, pietiktu ar kafiju, vai arī varētu sarīkot groziņu vakaru," apmēram šādu priekšlikumu izteikusi kāda literāte. Tas ir asprātīgs humors, bet uzskatu, ka pie mums nav neiespējams, jo, kā pirms gada, ceriņkrūmā ap izlikto barību cita citu dzenā zīlītes, zvirbulis par tām neliekas zinis, tikai knābā, bet, kad ierodas dzenis, tik glauni uzpucējies, - visi pazūd...

P.S. Šo vēstuli uzrakstīju pērnā gada 30. decembrī. Nenosūtīju, jo likās tie tādi sīkumi, kad apkārt dzīve gāžas, mutuļo, uzraudama līdzi nogulsnes un dubļus. Bet šorīt biju Baibas Skrebas (zvērināta notāre) kantorī. Darbinieces smaids, man ienākot, it kā pateica: "Lūk, kā vajag!" Tāpēc vēstuli nosūtu.