2002. gada 6. nedēļa

ASV sākušās ziemas Olimpiskās spēles - gada lielākais notikums sportā. Latvijai trīs iemesli priecāties. Pirmais - Sandim Prūsim tomēr atļauts olimpiādē piedalīties. Otrais - atklāšanas ceremonijā Latvijas komandas gājienu parādīja televīzija, pretēji agrāko gadu praksei, kad nezkādēļ mūsu sportistu vietā rādīja reklāmas. Un trešais - hokejā mūsējie pieveica Austriju. Tiešām labs sākums.

***

Taisās sagrūt Turaidas pils. Kā zināms, tieši ar Turaidas un tās valdnieka Kaupo vārdu 13. gadsimtā sākās Latvijas toreizējā ieiešana Eiropā. Varbūt šādējādi tiek panākts sava veida līdzsvars. Kamēr Kaupo pēlām kā nodevēju, pils stāvēja. Tagad, kad Kaupo pacelts varoņu godā, pils grūst. Simboliski, vai ne?

***

Visās pastkastītēs skaists bukletiņš "Latvija apvienojas". Cik jauki būšot tad, kad pagastu būšot piecreiz mazāk! Kādas lepnas skolas, kāda rosīga kultūras dzīve, cik labi ceļi, cik daudz jaunu darbavietu, un cik liels atbalsts vecajiem ļaudīm un daudzbērnu ģimenēm! Visas mūsu nelaimes, izrādās, radušās tāpēc, ka dzīvojam pārāk tuvu cits citam. Kad līdz centram būs jābrauc 20 - 30 kilometru, būs jautrāk.

Plānots, ka veidojamo novadu minimālais iedzīvotāju skaits būs 5 tūkstoši. No tā jāsecina, ka ilgi nepastāvēs arī jaunie novadi. Dzimstība mums maza (mazākā Eiropā), mirstība liela (lielākā Eiropā), tātad drīzi vien novada ļaužu skaits saruks zem 5 tūkstošiem. Un tad būs jāapvieno atkal.

Kādā citā bukletā pamanīju, ka no Latvijas sastāvdaļām izsvītrots Sēlijas vārds. Vienotas Sēlijas nebija arī līdz šim (Ilūkstes apvidus bija ietilpināts Daugavpils rajonā), bet nu sadalīs arī atlikušos Sēlijas rajonus - Jēkabpili piedalīs Latgalei, Aizkraukli - Zemgalei. Vai manu vai! Tā jau var aizreformēties nezinkur. Piemēram, pusi Latvijas piedalīt Lietuvai, otru pusi - Igaunijai. Brīnums jau nebūtu.

***

Bēdīga ziņa: pārtrauc iznākt "Literatūra un Māksla Latvijā". Mūsu vienīgais kultūras laikraksts. Vienīgais, kas vēl palicis no visiem, kuri rakstīja par literatūru, mākslas nozarēm, grāmatniecību. Vienīgajai šāda rakstura avīzei jāapstājas aiz naudas trūkuma. Kultūrkapitāla fonds neesot piešķīris lūgto dotāciju, tāpēc. Visiem citiem izdevumiem nauda iedota (lai gan dažs no tiem nav ne redzēts, ne dzirdēts, tātad varētu sacīt: neattaisno savu iznākšanu), bet "Literatūrai un Mākslai" ne. Avīze neesot dotāciju cienīga.

Nezinām un droši vien arī neuzzināsim, kas aiz visa tā slēpjas.

Intrigas? Nepatīk redakcijas personālais sastāvs? Varbūt avīze kādam sāpīgi uzminusi uz varžacīm? Neko darīt, tāda jau mums tā preses brīvība...

Gribētos pakaunināt arī avīžu abonentus un pircējus. Vai jelkad ir trūcis lasītāju "Privātajai Dzīvei" vai "Slavenību Dzīvei"? Tāda satura izdevumi par naudas trūkumu nesūrojas, pabalstu neprasa. Bet re, "Literatūra un Māksla" mums nav vajadzīga, jo vēl pirms gadiem desmit tā iznāca milzīgā metienā, un netrūka ne pircēju, ne lasītāju.

***

Vienrīt kaimiņiene man pastāsta par savu kādreizējo darbabiedreni. Nu viņai esot jau 70, nesen pārcēlusies uz dzīvi Vācijā (jo pēc tautības vāciete) un tagad rakstot, kā viņai tur iet. Nu, labi ejot. Nokārtojusi vācu valodas eksāmenu, dabūjusi Vācijas pavalstniecību, divistabu dzīvokli un tikusi jau arī pie pensijas. Ja tos eiro pārrēķinot mūsu latos, sanākot ap 300 latu mēnesī. Trešā daļa esot jāizdod par dzīvokli, apkuri, elektrību utt., bet pārējais paliekot uzturam un citām vajadzībām. Pāris mēnešos esot jau varējusi atlicināt un iegādāties i ledusskapi, i veļas mašīnu, i vēl tur ko.

Starpība starp Vāciju un Latviju tātad acīmredzama. Bet vai tad esam aizmirsuši? Pirms gadiem desmit vienpadsmit, kad dzirdējām līdzīgus stāstus, mēs sevi mierinājām: nekas, nekas, tiksim pie neatkarības - arī pie mums būs tikpat jauki. Arī tagad varam sevi mierināt: nekas, nekas, ietapsim Eiropas Savienībā - būs arī pie mums tāpat. Bet vai būs labi?