Vai par godīgi nopelnīto jājūtas neērti?

Droši vien cilvēkiem, kuri daudz strādā un par to saņem normālu samaksu, nevis minimālo algu, kādureiz ir nācies no līdzcilvēkiem uzklausīt: "Kas tev nekait! Nav jāknapinās, vari samaksāt par dzīvokli un nopirkt ne tikai maizi un pienu, bet arī karbonādi! Tādi kā tu jau mūs, nabagos, nesaprot!"

Pēc šādas runas cilvēks, kas godīgi nopelnījis savu algu, spiests justies gluži vai neērti.

Šādas domas manī rosināja šonedēļ nejauši sastaptas sievietes stāsts. Viņas ģimene dzīvo laukos. Savā lauku saimniecībā sarūpē pārtiku, naudu pelna ar kādu blakusdarbu, kas ir fiziski grūts un nebūt nav labi apmaksāts. Tomēr pašu iztikšanai pietiek. Nevar gan nopirkt automašīnu krietni sagrabējušās vietā un dažreiz arī veikalā kaut kas jāpalūdz uz parāda. Tātad nekādi turībnieki nav, bet par nabagiem arī sevi neuzskata.

Tuvākajā apkārtnē neesot daudz rosīgu cilvēku, daļa pat esot krietni degradējusies. Un tad nu notiekot tā. Tiklīdz pamanot, ka kāds ar savu darbu ticis pie pārdesmit latiem, veiksminieka mājas pagalmā parādoties nelūgti ciemiņi. Iet mājā iekšā, apsēžas pie galda un saka: "Ēdīsim! Tavs pienākums ir ar mums, nabagiem, dalīties. Un vai tad tu kaimiņu neuzcienāsi arī no polša? Zini, cik man grūta dzīve?"

Vai kaimiņam būtu jājūtas vainīgam arī par to, ka grūtās dzīves nomocītajam kartupeļu laukā nebija laika izravēt nezāles, tāpēc raža bija niecīga; ka bija slinkums uzrakt pāris dobju, kur iestādīt kāpostus, iesēt burkānus un citus dārzeņus; ka neatradās laika novākt ābolus un ielikt pagrabā? Un te "ciemiņam" atkal savs sakāmais: "Tāda noņemšanās ar zemes darbiem taču neatmaksājas. Un nebija laika, jo meklēju darbu. Redz, kādi laiki! Pat darbu vairs nevar atrast! Un nemaksā jau tie buržuji arī neko!"

Tātad visās nelaimēs vainīgi tikai citi, arī tie, kas strādā un kaut ko pelna.

Aiziets pat līdz tādam absurdam, ka izlaistas baumas - kāds kaimiņš atradis naudu. Ja reiz atradis, tad viņa pienākums atradumā dalīties ar nabadzīgajiem (lasiet - slinkajiem). Tas, ka nekāda atraduma nav bijis, ka šie pārdesmit lati sūri grūti paša rokām nopelnīti, nevienu neinteresē. Galvenais - tev ir vairāk nekā man, tāpēc dalies.

Ak, pasaulīt, pasaulīt! Vai tiešām tik zemu jau esam krituši? Ceru, ka šāda situācija tomēr nav tipiska, ka par cilvēkiem, kas godīgi strādā un nopelna, protam arī priecāties un ka palīdzība tiek nevis pieprasīta, bet ar prieku sniegta cilvēkiem, kam tā patiešām nepieciešama.