Vai pasakas ir literatūra, kas nav domāta maziem bērniem?

Ingus Dauksts, Rīgas Sv. Jāņa draudzes mācītājs: "Dieva griba, protams, ir tāda, ka vakara pasaku vietā gan bērniem vajadzētu klausīties par Jēzu Kristu, par Dievu, bet nevis par pasaku tēliem. Pasakas nav literatūra, kas domāta maziem bērniem. "Harijs Poters" savukārt nav domāts nevienam no bērniem, jo grāmatā netiek slēpts, ka tur ir burvestības." ("Svētdienas Rīts", 2002. gada 2. februārī.)

ULDIS GAILĪTIS, Saldus M. Lutera ev. lut. draudzes evaņģēlists:

- Ingus Dauksta apgalvojums par pasakām noteikti jāskata kontekstā ar rakstu, kurā viņš izsaka savu viedokli par grāmatu sēriju "Harijs Poters". Citādi tas būtu gluži tāpat, kā ar Svētajiem Rakstiem. Salamana Pamācībās ir apgalvojums "Dieva nav", taču mēs šo teikumu nedrīkstam izņemt no konteksta un deklarēt kā patiesību, kas rakstīta Bībelē.

Grāmatas par Hariju Poteru pēc būtības nav pasakas, tāpat kā "Pepija Garzeķe", "Vinnijs Pūks" nav tautas fantāzijas auglis. Izņēmums ir tāda klasika kā, piemēram, brāļu Grimmu pasakas, kurās runā par dvēseliskām vērtībām.

Pasakās bērns spēj atrast to, ko viņš nespēj saskatīt cilvēkos. Dzīvnieku pasaku varoņos tiek attēlotas īpašības, kuras patiesībā ir cilvēkiem, - viltība, slinkums un citas. Bērns ar savu mazo dzīves pieredzi to nespēj cilvēkos saskatīt, bet pasakas viņam palīdz to ieraudzīt. Tā ir ļoti būtiska pasaku īpašība.

Grāmatas par burvestībām bērniem un pusaudžiem, manuprāt, neder. No savas pieredzes zinu, ka viņu uzmanība saasinās, dzirdot par garu saukšanu un maģiju. "Harijs Poters" apliecina: tas notiek un ir iespējams. Cilvēka garam tas neder. Man īsajā kalpošanas laikā ir nācies saskarties ar daudziem gadījumiem, ka tumšā pasaule atstāj lielu negatīvu iespaidu uz cilvēka garu.

Tautu pasakas to nedara, pasakām ir cits uzdevums. Katram tēlam, notikumam tajās ir sava vērtība. Brīnumpasakās muļķītis cīnās un tiecas pēc princeses un beigās to arī dabū. Kaut cērt galvas pūķim un notiek nežēlīgas cīņas, bērns spēj savā fantāzijā izdzīvot šos brīnumpasaku notikumus. Trešais tēvadēls cīnās pēc labā, dvēseliskā. Un, kad, izejot cauri visām grūtībām, viņš savu princesi, savu dvēseli ir atradis, tad ar to visu mūžu dzīvo laimīgi. Tāpat arī pasaulē - ir ļaunie spēki, kas bremzē, un labie, kas palīdz pārvarēt grūtības, lai cilvēks tiktu pie garīguma un, to atradis, atlikušo dzīvi spētu nodzīvot laimīgi. Dažādu tautu pasakās mainās vārdi, notikumi, bet pamatvērtības visās kultūrās un tautās ir līdzīgas.

Tieši tādēļ maniem bērniem vakarā vispirms - pasaka, kas pēc dienas palīdz sakārtot un nomierināt domas, tad - lūgšana.

LINDA PLŪKSNA, Saldus sākumskolas skolotāja:

- Esmu ar pasakām uzaugusi, un, manuprāt, tās domātas visiem cilvēkiem, tajā skaitā - arī maziem bērniem. Varbūt vienīgi izciliem ciniķiem, kam nav ticības labajam, nav intereses par pasakām.

Pasakās ir dzīves gudrība, tautas morāle. Pasaka bērnam veido līdzjušanas spēju. Tur visi dzīvo vienā plāksnē - akmens runā, un debess ķermenis runā, visi ir vienā saskarsmes līmenī, līdz ar to bērns personāžā iejūtas, un viņā veidojas līdzjūtība.

Man prātā nāk dokumentālā filma "Par desmit minūtēm vecāks", kurā attēlotas bērna acis filmas skatīšanās laikā. Viņa seja atspoguļo visu emociju gammu - prieku, izbrīnu, sajūsmu, bailes, izmisumu un dusmas... Kur realitātē to var piedzīvot? Es domāju - tas, ko bērna seja parāda, ir tas pats, ko viņš arī izdzīvo pasakā. Pasakas ir vajadzīgas maziem bērniem - tāpēc, ka veido viņu pasaules izjūtu.

Pasakām ir ļoti skaista valoda. Skolā labi var izšķirt - vai bērns ir audzis ar pasakām, vai nav. Jo viņš pats runā kā pasaka - tēlaini, ar visiem valodas izteiksmes līdzekļiem, savu domu māk izteikt. Kuriem pasaku nav bijis, to leksikā dominē darbības vārdi - iet, skriet, darīt.

Tās pasakas, ko lasa, atšķiras no pasakām elektroniskajos medijos - es tās dēvēju par surogātpasakām. Jo tad, kad bērns lasa vai klausās pasaku, viņam ir jāaptver gan rakstītais, gan dzirdētais vārds, un viņš sevī inscinē notikumus. Bet, pie televizora skatoties surogātpasakas, filmas ar vardarbību, bērns saņem to, ko kāds jau viņam ir "sagremojis". Šādas filmas neattīsta iztēli. Brīdī, kad lasa, iztēlē skatās filmu. Ja bērns tiek attālināts no grāmatu pasakas, viņam filmas veidošanas iespēja pazūd. Viņš kļūst par patērētāju, nevis radītāju.

Pasaku pasaulē ir sliktie, dēmoni, burvji... Bet kā bērns atšķirs slikto, ja mēs viņam rādīsim tikai labo? Ir jārāda gan tumsa, gan gaisma - kā dara pasaka. Tur redz labo un ļauno, noziegumu un sodu, labsirdību un algu.

Vēl būtiski, ka mūsdienu steidzīgajā laikā ir mirklis - kad apstājas mamma un bērns. Satiekas. "Mans prieks un acuraugs, man ir laiks tev - es tev stāstu pasaku," - saka mamma.

Pasaka ir mīlestības nesēja, jo neviens nelasīs vai nestāstīs pasaku lielā niknumā. Tā ir mīlestība. Un Kristus mācība ir mīlestības mācība. Daudziem cilvēkiem tas ir veids, kā aiziet no sūrākām domām. Vai tad ir slikti, ka mēs mazdrusciņ aizejam no realitātes un pafantazējam?