Mēs - savas zemes smagais mantojums
Mūsu valsts dibināšanas svētki. Domājot par tiem, atceros novadnieka Māra Čaklā dzejas rindas: "..Smags mantojums mēs paši savai zemei.." Jo valsts - tie esam mēs paši - ar savu pagātni, ar maldiem un kļūdīšanos, ar izlēmību, drosmi vai gļēvulību. Cik bieži savās dzīves neveiksmēs vainojam valsti, varu, politiķus? Taču arī viņi ir tie paši - mēs. Augstprātīgie, savtīgie, liekulīgie, varaskārie. Un ideālisti, lai gan viņu kļūst aizvien mazāk. Tāds laiks, kad ekonomika un finanses kļuvušas noteicošās. Arī kultūrā, attieksmē pret valsts kvalitāti.
Ir daļa cilvēku, kas vienmēr paļāvušies, ka valsts par viņiem un viņu bērniem parūpēsies. Kas nemitīgi par to atgādina. Vecāki paģēr, ka skolai un skolotājiem jāspēj audzināt bērnus, ar karoti jāielej zināšanas. Valstij jānodrošina viņu izglītošana. Arī to, kuri nemaz paši nevēlas mācīties. Taču šodien kāpt dzīves kalnā vai šļūkt no tā lejup ir gandrīz vai katra paša ziņā. Un nedomāju, ka tik drīz kas mainīsies. Labi, ka ļoti daudzi, bieži vien ar milzīgu gribasspēku tomēr traušas kalnā.
Es nekad neesmu gaidījusi no valsts īpašu attieksmi pret sevi. Protams, tādēļ neapgalvoju, ka valsts man neko nav devusi un neko nenozīmē. Taču vienmēr bijusi nepatika kaut ko kārtot valsts iestādēs. Iespējams, tādēļ, ka ne visos kantoros sagaidāma atsaucīga un ieinteresēta attieksme. Šajā ziņā pašreizējie ierēdņi nereti pārspēj pat kādreizējos. Pieredze mācījusi, ka varu paļauties vienīgi uz saviem spēkiem un negaidu, ka kāds izpratīs manas problēmas, kur nu vēl palīdzēs. Varbūt tas tādēl, ka nekad nav bijis laika un vēlēšanās kādu pārliecināt, pierādīt savas tiesības un atgādināt ierēdņu pienākumus. Tie, kas asi reaģē uz katru netaisnību, staigā sūdzēdamies vai dūres uz galda sizdami, nereti arī kaut ko panāk. Bet, manuprāt, tā nedrīkst būt norma.
Vai esmu kļuvusi savas valsts nievātāja un zaimotāja? Nepavisam. Atsevišķi ierēdņi, politiķi un amatpersonas nav valsts. Ir jāprot atšķirt būtisko no nebūtiskā. Man pašai dzīvē galvenais - būt vajadzīgai saviem tuviniekiem, palīdzēt, cik vien tas ir manos spēkos un ja vien mana palīdzība ir nepieciešama un nekļūst par apgrūtinājumu.
Vai valsts ierēdņi saprot un pilda savu misiju? Un kas ir viņu misija? Smags pienākums vai peļņas avots?
Citi raksti sadaļā: Viedokļi
- Kā notvert bēgli? 08.05.2026
- Kāda ir tava māmiņa? 08.05.2026
- Pēctecība 08.05.2026
- Zemniece pametīs partiju 05.05.2026
- Skolas salidojums 24.04.2026
- Kaulu lauzējs 17.04.2026
- Bez motora 10.04.2026
- Kāds ir Jūsu viedoklis par telefonu aizliegumu pamatskolā? 07.04.2026
- Karstais telefons 07.04.2026
- Tā man šķiet… 27.03.2026
- Smejies vesels! 20.03.2026
- Ne aizliegta, ne atļauta 17.03.2026
- Rindā ar Streiču 13.03.2026
- Tikai beigtu zirgu nevar pagriezt atpakaļ.... 13.03.2026
- Diplomātija izdabā stiprākajam 10.03.2026
- Druvas radio apciemo krustvecākus 10.03.2026
- Karš Tuvajos Austrumos satricina ekonomiku 10.03.2026
- Saturs svarīgāks 06.03.2026
- Tīrs vai netīrs? 27.02.2026
- Vai balāde Eiropai patiks? 27.02.2026
- Tikai astoņpadsmitais? 20.02.2026
- Divi fakti sajukuši vienā 17.02.2026
- Miers vai samiernieciskums 13.02.2026
- Vai skatīsieties olimpiskās spēles? 06.02.2026
- Vectēva blociņš 06.02.2026
- Nogaida, ko teiks Maestro 03.02.2026
- Būsim Sūnu ciema filiāle? 30.01.2026
- Parasta ziema 30.01.2026
- Pašu pieredzēts vēstures pagrieziens 30.01.2026
- Sūra vēstule Latvijai 30.01.2026