Mēs - savas zemes smagais mantojums
Mūsu valsts dibināšanas svētki. Domājot par tiem, atceros novadnieka Māra Čaklā dzejas rindas: "..Smags mantojums mēs paši savai zemei.." Jo valsts - tie esam mēs paši - ar savu pagātni, ar maldiem un kļūdīšanos, ar izlēmību, drosmi vai gļēvulību. Cik bieži savās dzīves neveiksmēs vainojam valsti, varu, politiķus? Taču arī viņi ir tie paši - mēs. Augstprātīgie, savtīgie, liekulīgie, varaskārie. Un ideālisti, lai gan viņu kļūst aizvien mazāk. Tāds laiks, kad ekonomika un finanses kļuvušas noteicošās. Arī kultūrā, attieksmē pret valsts kvalitāti.
Ir daļa cilvēku, kas vienmēr paļāvušies, ka valsts par viņiem un viņu bērniem parūpēsies. Kas nemitīgi par to atgādina. Vecāki paģēr, ka skolai un skolotājiem jāspēj audzināt bērnus, ar karoti jāielej zināšanas. Valstij jānodrošina viņu izglītošana. Arī to, kuri nemaz paši nevēlas mācīties. Taču šodien kāpt dzīves kalnā vai šļūkt no tā lejup ir gandrīz vai katra paša ziņā. Un nedomāju, ka tik drīz kas mainīsies. Labi, ka ļoti daudzi, bieži vien ar milzīgu gribasspēku tomēr traušas kalnā.
Es nekad neesmu gaidījusi no valsts īpašu attieksmi pret sevi. Protams, tādēļ neapgalvoju, ka valsts man neko nav devusi un neko nenozīmē. Taču vienmēr bijusi nepatika kaut ko kārtot valsts iestādēs. Iespējams, tādēļ, ka ne visos kantoros sagaidāma atsaucīga un ieinteresēta attieksme. Šajā ziņā pašreizējie ierēdņi nereti pārspēj pat kādreizējos. Pieredze mācījusi, ka varu paļauties vienīgi uz saviem spēkiem un negaidu, ka kāds izpratīs manas problēmas, kur nu vēl palīdzēs. Varbūt tas tādēl, ka nekad nav bijis laika un vēlēšanās kādu pārliecināt, pierādīt savas tiesības un atgādināt ierēdņu pienākumus. Tie, kas asi reaģē uz katru netaisnību, staigā sūdzēdamies vai dūres uz galda sizdami, nereti arī kaut ko panāk. Bet, manuprāt, tā nedrīkst būt norma.
Vai esmu kļuvusi savas valsts nievātāja un zaimotāja? Nepavisam. Atsevišķi ierēdņi, politiķi un amatpersonas nav valsts. Ir jāprot atšķirt būtisko no nebūtiskā. Man pašai dzīvē galvenais - būt vajadzīgai saviem tuviniekiem, palīdzēt, cik vien tas ir manos spēkos un ja vien mana palīdzība ir nepieciešama un nekļūst par apgrūtinājumu.
Vai valsts ierēdņi saprot un pilda savu misiju? Un kas ir viņu misija? Smags pienākums vai peļņas avots?
Citi raksti sadaļā: Viedokļi
- Trauksme naktī 02.10.2026
- Neatraidāms mantojums 25.09.2026
- Ko parādītu cilvēkam, kurš pirmo reizi ir Saldū? 25.09.2026
- Kā pavadāt priekšvēlēšanu laiku? 18.09.2026
- Skriešana 18.09.2026
- Kā iegūt “baltās tiesības”? 18.09.2026
- Govs uz lodžijas 11.09.2026
- Lietavas apstādina ražas vākšanu un sēju 04.09.2026
- Kam prieks, kam — drauds 01.09.2026
- Sintētiskums ir sadzirdams 28.08.2026
- Laiks skrien 21.08.2026
- MI nav draugs 14.08.2026
- Kurām krīzes situācijām esat gatavs? 14.08.2026
- Kā šovasar veicas viesu namos? 11.08.2026
- Štrunta eksāmens 07.08.2026
- Kam visvairāk patīk tērēt naudu? 07.08.2026
- Vai izjūtat darbinieku trūkumu vasaras atvaļinājumu laikā? 31.07.2026
- Atskaites punkts 31.07.2026
- Darbs sabiedrībai 24.07.2026
- Plecu pie pleca 17.07.2026
- Kā karstajās dienās atveldzējaties? 17.07.2026
- Parunā ar mani! 10.07.2026
- Līdz asarām labi un slikti Jāņi 07.07.2026
- Vai tiešām Latvija var atļauties svarīgus lēmumus pieņemt steigā? 03.07.2026
- Izšķiroša nozīme teritorijas plānojumam 03.07.2026
- Bērnu skaits 03.07.2026
- Vāc parakstus ātruma samazināšanai pie Būtnāriem 30.06.2026
- Saldus kultūras namu grauj pirms tiesas sēdes: aktīvisti sper piecus ārkārtas juridiskus soļus 30.06.2026
- Ziņas 26.06.2026
- Saulgriežu prieks 19.06.2026