Kad nekas vairs nav svēts

Savas pārdomas avīzes lasītājiem uztic saldenieks Imants Švalbe:

"Par šādu tēmu mani pamudināja uzrakstīt dažas publikācijas laikrakstā "Saldus Zeme". Piemēram, "Vai esam kļuvuši nejūtīgi?" (2002. gada 2. numurā), "Abas ir ciešā mijiedarbībā" ("SZ" Nr.6), "Godīgums un svētums iztērēts" ("SZ" Nr.11).

Priecē, ka laikraksts beidzot sāk aktīvāk pievērsties tēmām, kas ir pamatā mūsu nebūšanām un arī veiksmēm. Tās ir tā saucamās Absolūtās jeb garīgās vērtības, bez kurām nav iespējama arī materiālās pasaules normāla funkcionēšana. Nu jau visi zina, ka matērija nav tā, kas virza, komandē, kodē visu dzīvo uz zemes, arī cilvēku.

Tieši te arī sākas lielas daļas mūsu līdzcilvēku dažādas nelaimes, bēdas, slimības, "likteņa triecieni", nabadzība, noziedzība, neiejūtība utt. Viņi noraida vai ignorē daļēji Augstākā Saprāta vai, citiem vārdiem runājot, Dieva likumus. Bet to nedrīkst darīt! Kāpēc? Tāpēc, ka "mēs esam no debesīm, bet tikai pašlaik dzīvojam uz Zemes, un uz debesīm arī aiziesim" - tā skaidri un gaiši saka un sludina baznīca. Tam nevar nepiekrist. Ja esam šeit sūtīti, tad ar kaut kādu uzdevumu, kas ir jāpilda. Un jāapzinās, ka tiekam KONTROLĒTI, - mūsu darbi, domas, nedarbi tiek kaut kur "ierakstīti", nekas nepazūd.

(..) Kāpēc vieniem iet labi, bet citiem nē? Likumi taču visiem doti vienādi. Ja tie tiek pildīti, tad arī garantēta normāla dzīve. Bet vai tie tiek pildīti? Mūsu pašu izdotos likumus vairāk vai mazāk pilda, bet Universālos Kosmiskos - Dieva likumus? Cilvēks domā - par to jau cietumā neliek, naudas soda arī nav. Gods un sirdsapziņa nav nekas, labās domas tiek virzītas "Es" virzienā, labākajā gadījumā - savas ģimenes virzienā. Laime tiek saprasta kā materiālo vērtību kalni. Bērni, vīrs vai sieva - kā īpašums un manta, ar kuru var izrīkoties, kā grib. Protams, pāri visam - darbs un nebeidzams laika trūkums. Lai visu paspētu, jāņem vēl arī svētdienas klāt. (..)

Gadiem ļaunuma, nevērības, neiejūtības un citiem pilieniem summējoties, uzveidojies Lielais Ļaunums, kurš nu izpaužas gan uz cilvēku individuāli, gan uz tautu un cilvēci kopumā. Bet paši vien esam vainīgi - esam dzīvojuši, kā nevajadzēja, darījuši, kā nevajadzēja. Šodien saņemam atpakaļ to, ko esam pelnījuši. Tāpēc Dz. Kalēja saņem "dzīves triecienus", un ne tikai viņa vien, bet daudzi citi arī. Arī jauni ļaudis.

J. Loņko savā rakstā piemin karavīrus un jautā: "Kāpēc mūsu bērni ir tik ļauni?" Tāpēc, Loņko kungs, ka ļaunuma līmenis (vispārējais) ir sasniedzis augšējo (varbūt pat galējo) robežu un nu "līst pāri". Tam nepieciešams izpausties, iztērēties, bet zaudētais svētums nespēj kompensēt, līdzsvarot saražoto ļaunumu. Ir izveidojusies disproporcija starp šiem lielumiem. Ļaunuma dominante pašreiz ņem virsroku. Un tāpēc notiek briesmīgais. Kā atgūt līdzsvaru? Kā labajam gūt pārsvaru pār ļauno? Labs jautājums. Bet tas nav šī mana apcerējuma temats.

Ciešā mijiedarbība starp dažādām dominantēm minēta arī R. Vilciņas rakstā "Abas ir ciešā mijiedarbībā". Labs raksts. Žēl, ka raksta nozīmīgākā - beigu daļa ir tik īsa. Es pilnīgi pievienojos autores tēzei par ideoloģijas un materiālās sfēras harmoniju, lai valsts būtu stabila. Diemžēl šodien pasaulē tā tas nav. Tehnokrātija ir aizgājusi priekšā intelektam, un tas ir ļoti bīstami. Tāpēc, ka ar augsti attīstītu tehnoloģiju un milzu enerģijas jaudām var rīkoties cilvēku grupas un tās izmantot cilvēku vai visas cilvēces iznīcināšanas nolūkos. Šeit, manuprāt, izeja tikai viena - strauji jāattīsta izglītības sistēma jaunā "Kosmiskā Universa" sapratnē un tādā veidā harmonizēt tehnoloģiju un intelektu. Tad katastrofa nenotiks. Un domāju, ka šajā virzienā virzīsies arī Latvija. Jau šogad. Jaunais gadsimts ir sācies, apstākļi to prasa. Nāk Jaunais Laiks!"

Sagatavoja Agrita Maniņa