"Meistars atmeta ar roku un aizgāja."

Kādā Saldus privātmājā svaigi pārmūrēts, spraugains un pašķībs mūrītis atgādina - netici katram, kas sevi sauc par meistaru!

"Mūrīša meistaru sameklējām pēc sludinājuma "Saldus Zemē"," stāsta mājas saimniece. "Viņš atnāca, pašapzinīgi novērtēja darāmo, sacīja, ka tas aizņems vienu nedēļas nogali un izmaksās 60 latus. Tā arī salīgām - vārdos, jo nekādi papīri rakstīti netika. Galu galā meistars mūrēja veselu nedēļu un pa to laiku avansiņos izprasīja 20 latus.

Kad viņš paziņoja, ka darbs pabeigts, apstulbām - starp mūrīti un sienu šķirbas, ķieģeļi iemūrēti šķībi greizi. Skaidrs, ka dūmi spiedās cauri. Istabas pusē bijām iecerējuši mūra ķieģeļus nolakot, bet meistars autoritatīvi paziņoja - nekas neiznāks, mūrītis būs jāapmet, citādi no spraugām nāks ārā tvans... Un vispār - te vairs neko citu nevarot darīt, tāpēc lai maksājam ragā. Nebijām tā ar mieru - ar šādu darbu viņš labi ja tos jau izmaksātos 20 latus bija nopelnījis. Sadusmojās, solīja nākt šurp ar policiju... Bet ko lai darām mēs? Atkal jāmeklē meistars, atkal jāmaksā un jādzīvo pusizjauktā mājā."

Diemžēl darba attiecības ar nolīgto meistaru nebija noformētas - nav ne raksta galiņa, kas apliecinātu: viņš šeit kaut ko apņēmies izdarīt un par to saņemt samaksu, tāpēc - kārtējo reizi - brāķdari saukt vārdā nav iespējams. Tāpēc šis notikums var būt tikai atgādinājums naivi neuzticēties katram, kas sevi sauc par amata pratēju, bet, ja šādam meistaram dod darbu, ir jānoslēdz līgums - kaut vai uz rūtiņu lapas, lai strīda gadījumā būtu skaidrs, kas ko solījis un cik no solītā izdarījis.