"Mūsu ideāls ir suverēna Latvija."

1917. gada februārī un martā Krievijā carisms bija gāzts. Nogurušie krievu karavīri bariem atstāja fronti. Citas tautas sprieda par nacionālo patstāvību un cita pēc citas proklamēja savu neatkarību.

Rakstnieks (arī politiķis) Kārlis Skalbe 1917. gada jūnijā rakstīja: "Tauta ir valsts. No šķiru skabargām mums ir jātop par apvienotu tautu un valsti. Ja mēs to nepratīsim, tad mūsu tauta vēl desmitiem gadu stāvēs saliekta un nopostīta kā koks bez galotnes."

"Lai tas būtu saimnieks vai strādnieks, tie būs kungi par savu zemi un dzīvi un varēs to iekārtot pēc sava prāta tikai brīvā Latvijā!"

Trāpīgi un skaidri pateikts. Tā domāja arī publicists Ernests Blanks, kas dzīvoja Maskavā: "Federācija ar Krieviju nav mūsu ideāls. Mūsu ideāls ir suverēna Latvija."

1917. gada rudenī bija nobriedusi doma izveidot centru, kas informē latviešus par situāciju. Sarunas Maskavā vadīja Valsts IV domes locekļi Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis. Latvijā darbs notika Valkā, uz kurieni pēc Rīgas krišanas pārcēlās dažādas organizācijas un partijas. Lielinieciskā Latvijas sociāldemokrātija noraidīja sadarbību ar pilsoniskām organizācijām un noliedza Latvijas Satversmes nepieciešamību.

Latvijas Pagaidu nacionālās padomes (LPNP) dibināšanas sanāksme notika 1917. gada 17. novembrī. Tajā piedalījās latviešu pilsonisko partiju un dažādu bezpartijisko organizāciju delegāti. Padomē tika ievēlēti politiskie un sabiedriskie darbinieki - J. Čakste, Z. Meierovics, V. Zamuels (valdes priekšsēdētājs), J. Goldmanis, J. Zālītis, F. Trasūns, K. Skalbe, J. Akurāters un citi. Pieņēma deklarāciju, kurā teikts, ka Latvija sastāv no Latgales, Vidzemes un Kurzemes, ir autonoma valsts vienība, kuras stāvokli noteiks Satversmes sapulce un referendums. Kārlis Skalbe uzstājās ar aicinājumu visiem latviešiem apvienoties.

LPNP, protams, ļoti nepatika lieliniekiem, un viņi pat ierosināja to slēgt par kontrrevolucionāru darbību.

LPNP otrā sesija notika 1918. gada janvāra vidū Petrogradā. Tā lēma par Latvijas pilnīgu neatkarību, kas atbilstu starptautiskajai demokrātijai un tiesībām.

Ceļš uz 1918. gada 18. novembri bija nosprausts.

LPNP trešā sesija sanāca Petrogradā grūtos apstākļos. Daudzi latvieši atgriezās mājās, Krievijā valdīja haoss. Biedēja Vācijas nostāja. Tādēļ bija svarīgi ar saviem argumentiem pārliecināt sabiedroto valdības.

Pēc šīs - pēdējās - LPNP sesijas deputāti devās uz Latviju, bet Z. Meierovics, saņēmis padomes pilnvaras, - uz Rietumeiropu, lai veicinātu Latvijas starptautisku atzīšanu. LPNP bija veikusi lielu priekšdarbu un sagatavojusi augsni Latvijas neatkarības proklamēšanai.

Latviešu mazinieki, tieši LPNP darbā nepiedaloties, tomēr ar savu darbību beigu beigās nonāca pie neatkarīgas Latvijas atzīšanas idejas.