Vai katrs ir garnadzis?

Kādudien redakcijā ienāca divi vīrieši, kas pēc soda izciešanas bija atbrīvoti no ieslodzījuma vietas, un satraukušies stāstīja, kā apvainoti veikalā, kur saskaņā ar pašvaldības lēmumu viņi var iepirkties par pārtikas taloniem. "Tikko bijām iegājuši sektorā, kad pārdevēja uz mums skaļi pa visu veikalu citu pircēju klātbūtnē sāka kliegt, ka esam nozaguši maizes kukuli. Un piebilda - tie ir mūsu mūžīgie klienti, zagļi. Jā, esam šī veikala pastāvīgie klienti, jo tas ir vienīgais, kur pieņem talonus. Kāda gan jēga mums zagt maizi padsmit santīmu vērtībā, ja mums ir taloni?" Abi aizvesti uz pašvaldības policiju, taču atbrīvoti, jo nebija pierādījumu, ka viņi tiešām zaguši.

Šī sektora vadītājai bija gluži pretējs skaidrojums. Abi šeit nākuši vairākkārt, arī vienā no iepriekšējām reizēm gribējuši nozagt preci. Tāpēc īpaši uzmanīti un noķerti brīdī, kad viens iebāzis azotē maizes kukuli. To varot apgalvot arī citi veikala darbinieki. Taču vajadzējis laikam pagaidīt, kamēr abi ar visu kukuli iet ārā no sektora. "Esmu dziļi nelaimīga, jo viņi tagad kačā savas tiesības un izsmej mūs."

Redakcija nav un nevar būt tiesnesis, kas izšķirs, cik kurš vainīgs un vai vispār ir vainīgs. Taču šajā sakarā radās vēl citas pārdomas.

Veikalu īpašnieki ir satraukti, jo nav gandrīz nevienas dienas, kad kādā veikalā nemēģinātu pa kluso kaut ko nočiept. Daudzreiz tas neizdodas, jo gan pārdevēji, gan apsardzes darbinieki bijuši pietiekami modri un garnadžus pieķēruši. Taču nav mazums arī veiksmīgas izdošanās, kas veikaliem rada zaudējumus. Tāpēc tirgotāju dusmas ir pamatotas un cilvēciski saprotamas.

Taču ir vēl arī otra puse. Minētā iemesla dēļ dažā veikalā pārāk stingri uzmana pircējus. Pat tik stingri, ka gribot negribot jājūtas kā noziedzniekam, kurš ar savu izskatu vien jau rada potenciāla zagļa iespaidu. Pati uz savas ādas esmu izbaudījusi, kā kāda veikala apsardzes darbinieks nelielā attālumā staigā aiz manis, ne soli neatpalikdams, un ļoti uzkrītoši seko, ko es daru. Kolēģe stāstīja, ka šī paša iemesla dēļ aizgājusi no veikala neiepirkusies, jo pāris soļu atstatumā stāvošā apsarga vērīgā sekošana katrai viņas kustībai likusi justies neomulīgi.

Vai tāpēc, ka veikalā notverts viens zaglis, arī pārējie desmiti godīgo pircēju būtu jāuztver par potenciāliem garnadžiem, pie kam - to liekot viņiem nepārprotami manīt. Galu galā tas, kā nosargāt savu preci, ir paša tirgotāja ziņā. Gudrs tirgotājs, kas vēlēsies, lai viņa veikalā nāk iespējami vairāk pircēju, novēros neuzkrītoši un cilvēka cieņu neaizskaroši.