Mīlēt un tikt mīlētam

Mīlestība - neredzamā ass, ap kuru dzīve griežas. Galvenais, kam cits viss pakārtots. Saule, bez kuras cilvēce aizietu bojā dīvainā un bezcerīgā ledus laikmetā.

Dievs ir mīlestība, un mēs esam radīti, lai mīlētu un tiktu mīlēti. Nesašaurināsim ieskatus par to tikai līdz "viņa" un "viņas" attiecībām! Nepazemosim tikai līdz sarkanām, mākslīgām sirsniņām!

Jo vairāk un daudzveidīgāk spējam mīlēt, jo bagātāki esam, jo vairāk arī saņemam.

Mīlēt dabu, skaistumu, mūziku, darbu. Mīlēt bērnu, draugu, līdzcilvēku kā sevi pašu un Dievu - pāri visām lietām. Mīlēt dzimteni, zemi un dzīvi...

Tāpat kā sveci zem pūra, šīs jūtas nevar noslēpt. Ja nu vienīgi noslāpēt.

Mīlestība pārvērš visu. Ja atveram sirdi, nekas nepaliek bez izmaiņām. Vispirms jau mainos es pats - mana nostāja, mans redzējums. Zeme, debesis un tā pasaule, kas vidū starp abām, - cik neticami skaisti!

"Es mīlu!" - Kāda atzīšanās!

Visskaistākais koks šīs pasaules dārzā, un katram cilvēkam savādāks. Savs. Ar citādu smaržu, ar citādu atbalsi. Aizrautība, sajūsma, pieķeršanās, cieņa, gādība, pielūgsme, ziedošanās... Vai cilvēks būtu cilvēks bez tā? Bet arī žņaudzošie baudkāres un izlaidības taustekņi vijas ap spēcīgo stumbru, atbalsta un atzīšanas meklēdami...

Cik harmoniski un cēli ir manas dvēseles akordi?

Kā saucu? Kā atskanēs?

Ilgas pēc mīlestības un maiguma nemazinās līdz ar cilvēka vecumu, tāpat kā spēja mīlēt. Kāpēc mēs kautrējamies to atzīt?

Jauns koks var likties zaļoksnāks, dzīvības pilnāks, skaistāks, bet pastāvības dziļums un sīkstums pieaug tikai laika gadskārtās. Arī jūtām vajag tā paša - dziļu un spēcīgu sakņu, izturības pret mainīgā virziena vējiem - apstākļiem, pret zaudējumu viesuļiem. Un vēl - pret vienaldzības krimtošo puvi.

Koki iet bojā ne tikai lauzti, plēsti vai zāģēti. Koki mirst stāvot, ilgi, pirms pakrīt pie zemes.

Un visskaistākais koks šīs pasaules dārzā - mīlestība. Kopjams un aizsargājams. Vērtēsim to gan citos, gan sevī!