Lai dvēselē gaisma mīt

Sestdiena, 17. nov., 2001 Rasma Burkāne, Vadakstes ev. luteriskās draudzes priekšniece

Dzīves ceļu staigājot, ir sastapti dažādi cilvēki ar dažādiem likteņiem. Bieži dzirdam - tas cilvēks ir ar gaišu dvēseli, vai arī - viņam nav dvēseles. Par dvēseli ir daudz rakstīts dzejā, citā literatūrā. Diemžēl ikdienā par to domājam pārāk maz. Vēl mazāk darām savas dvēseles kopšanā. Bet, kopjot savu bērnu, tuvinieku un draugu dvēseles, kopjam arī savējās.

Dvēsele ir arī kokiem, puķēm, dzīvniekiem - visai dzīvai un arī nedzīvai radībai uz Zemes. Ja mums pašiem ir gaiša dvēsele, tad to izjūtam, ejot dabā, dārzā un mežā, domās parunājot ar akmeni vai rāmo upes plūdumu.

Ir ļoti labi būt kopā ar dvēseliski bagātiem cilvēkiem. Pēc tam jūtamies labi un pacilāti. Tas dod spēku un enerģiju.

Kādreiz Vadakstē dzīvoja Almas un Ņinas tantes. Būdamas cienījamos gados, viņas izstaroja lielu labestību. Ja man kādreiz kļuva skumji, aizbraucu pie baltajām dvēselītēm, kā viņas saucu. Nekad no viņām nedzirdēju sliktu vārdu vai domu par cilvēkiem. Viņas dalījās ar gaišo un labo, ko pašas piedzīvojušas. Vienmēr viņas redzēju kultūras pasākumos, par visu priecājoties, nekad nekurnot par savām vecuma kaitēm.

Diemžēl mums apkārt ir daudz ļaunuma, skaudības un neiecietības. Nav piedošanas, nav lūgšanu, pateicības par skaisto. Pasaulē nav vienādu cilvēku, un nav mūsu spēkos visus padarīt labestīgus un gaišus. To spēj tikai cilvēks pats, ja vien ir mīlestība, ticība, cerība.

Cilvēki, paši neapzinādamies, rada sevī skumjas un ciešanas. Pasaulē nepārtraukti notiek gaišo un tumšo spēku cīņa. Kurš uzvarēs? Labais - ja pratīsim no sirds lūgt piedošanu, ienest gaismu visur, kur vien esam.

Manu dvēseli paceļ augstumos dziesma. Garīgajos rakstos teikts: dziedāšana - tā ir lūgšana, tā atbrīvo no nepatīkamā. Neizsakāmu dvēseles baudījumu dod labs koncerts, teātra izrāde vai arī labi draugi. Lai sevi iepriecinātu, man pašai kādus jāiepriecina. Patīk būt kopā ar bērniem, viņu skaidrajām dvēselītēm. Esmu novērojusi, ka bērna dvēseli vispirms veido vecāki, tikai pēc tam skola, sabiedrība. No daudzajiem pārkāpumiem, kurus pieļaujam, vissmagākie ir mīlestības nogalināšana pret Dievu, bērniem, vecākiem, radiem, darbu un dabu.

Man nekad nav bijušas bagātības, bet esmu pateicīga Dievam par garīgajām bagātībām, par to, ka man apkārt ir gaiši un izpalīdzīgi cilvēki. Rakstot šīs pārdomas, pieminu arī aizgājušo mūžu dvēselītes, kas mīt Lielajā Dvēseļu dārzā. Ir veļu laiks.

Citi raksti sadaļā: Viedokļi

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk