Atklātību - vienmēr?

Var jau būt, ka sensenos laikos patiesība pa pasauli staigāja pavisam kaila. Līdz ļaudis to sāka ietērpt drēbēs - katrs savās. Un no tā laika katram patiesība izskatās savādāka.

Es neizprotu cilvēkus, kam par visu varu sava patiesība noteikti ir jāizklāsta un jāuztiepj citiem. Nedomājot, vai tas būtu jādara; vai to vēlas, vai nevēlas dzirdēt. Šie cilvēki mani spēj aizvainot. Pasaka, ko domā, un jūtas apmierināti: "Es jau neko, tikai man tā liekas..." Un to pašu izstāsta vēl dažiem, kas pirmajā brīdī nav dzirdējuši.

Jau ilgu laiku man neiziet no prāta kādā avīzē izlasīta vēstule. To rakstīja sieviete, kurai bija ļoti svarīgi cilvēku tūkstošiem izstāstīt savu patiesību par draudzeni.

Skolas laikā meitene bijusi skaista, apdāvināta un labi nodrošināta. Likusies savādāka nekā citas, īpaša. Droši sapņojusi par nākotni, kas iecerēs saistījusies ar daudzām iespējām. Bet gadījies, ka draudzene diezgan agri apprecējusies, viņai piedzimis bērniņš. Un no tā brīža dzīvē sācies laiks, kad visi sapņi beigušies, - bērna raudas un autiņi; mājas darbi un nevaļa; pusdienas, vakariņas vīram; dienas bez kārotās iepirkšanās un izklaidēm, pat bez vēlmes uzrakstīt vēstuli... Norakta nākotne, viena vienīga pelēka šodiena.

Ko rakstītāja gribēja pateikt? Pārmest, nosodīt, žēlot, ieteikt, izrādīt pārākumu? Varbūt, teiksiet, - tikai atklāti pateikt patiesību? Bet vai viņa rakstīs vēl - ka draudzenes nākotne ir atjaunojusies (jo tā tas noteikti ir)?

Arī man ir draudzene, kuras dzīve tagad ļoti atšķiras no manējās. Skolā viņai gandrīz vienmēr bija klasē labākā liecība, viņa aktīvi sportoja, bija labsirdīga un ieredzēta. Pēc vidusskolas uzsāktās studijas tomēr pārtrauca un, dzīvodama pie vecākiem, sāka strādāt. Augstskolā tā arī neatgriezās. Kad apprecējās, pārcēlās dzīvot uz laukiem pie vīra vecākiem, kur plaša saimniecība un diendienā daudz darba. Piedzima bērni, paaugās, un jaunajai saimniecei pamazām bija jāieņem sava vieta darba darītāju vidū.

Teātru, koncertu apmeklējumi kļuva par retumu, kaut kādreiz bija noskatītas visas pirmizrādes. Atsākt studijas vai sportošanu, sameklēt darbu, lai patstāvīgi nopelnītu sev naudu, - to ģimenē neviens nepiedāvā, un pašai arī, liekas, vairs īsti negribas.

Negribu būt draudzenes vietā, bet es nekad viņai šo savu patiesību neatļaušos pateikt. Tāpēc, ka viņas patiesība sagādā arī daudz gandarījuma, un es to nevaru zināt. Jo neesmu viņas vietā.