Vērsīsimies tiesā pret savu radītāju?

...alkdami pēc dažādības, mēs tajā pašā laikā pieprasām vienādību. Vienādību starp tiem, ko pati daba radījusi atšķirīgus. Un tas viss - it kā demokrātiskas sabiedrības, it kā brīvības vārdā.

Tā vien šķiet, ka viena no postošākajām likstām cilvēku sabiedrībā ir mēra izjūtas trūkums. Ne tikai mantiskajā ziņā (kad cilvēks, ticis pie mantas un naudas, to grābj un grābj bez jēgas), bet arī citās kategorijās. Piemēram, brīvības, tiesību izpratnē. Kāda sieviete vēršas tiesā ar prasību, ka viņu atteikts pieņemt par uzraudzi cietumā tāpēc, ka viņa ir sieviete. Tādējādi viņu diskriminējot dzimuma dēļ. Tādus protestus šodien var dzirdēt itin bieži. Protestus pret to, ka tiekot ignorētas abu dzimumu vienlīdzīgās tiesības.

Patiešām, jau kopš pagājušā gadsimta sākuma, kad tika veidotas starptautiskās sieviešu organizācijas cīņā par sieviešu līdztiesību politikā, ekonomikā, sociālajā sfērā, vairumā valstu (vismaz Eiropā) šīs tiesības tika arī iegūtas un paplašinoties arvien stabilāk nostiprinātas likumdošanā.

Taču, lai cik demokrātiski arī būtu cilvēku pieņemtie likumi, lai cik strikti tie arī tiktu pildīti, tie tomēr ir bezspēcīgi kāda spēka priekšā. Tā spēka, ko parasts saukt par dabas likumu. Daba mūs tomēr radījusi atšķirīgus, tās likumi nav likuši vienlīdzības zīmi starp sievieti un vīrieti. Lai cik vienlīdzīgus viņus arī censtos padarīt valsts likumi, sabiedrība un pat zinātne, un medicīna vai gluži parasta sadzīve. Atceros kopš bērnības kādu vīru, kas, apgalvojot, ka ķēve velk tādu pašu vezumu kā zirgs, lika savai sievai darīt tos pašus smagos darbus, ko pats darīja. Viņu bērni par to pēc tam maksāja, mocīdamies ar sirds mazspēju. Ārsti teica, ka tās, iespējams, esot mātes fiziskās pārslodzes sekas laikā, kad bērnus nēsājusi zem savas sirds...

Vienādas politiskās, ekonomiskās, sociālās tiesības - tas, protams, ir ļoti humāni. Taču, vai tikpat humāni ir pilnīgi visas vienlīdzīgās tiesības vienlīdzīgi īstenot jebkurā situācijā, jebkurā jomā? Nav tādas statistikas (vismaz nav gadījies tādu redzēt), cik sieviešu vēlākajos savas dzīves gados mocījušās ar smagām kaitēm, kas radušās, spēka gados strādājot sievietes organismam neatbilstošus darbus neatbilstošā vidē, kur lielas vibrācijas, augstas temperatūras, indīgi iztvaikojumi utt. Nav publiskota plašai sabiedrībai arī informācija par to sieviešu likteņiem, kas, izmantojot vienādās tiesības ar vīriešiem, izvēlējušās, piemēram, tādus sporta veidus kā bokss, hokejs, svarcelšana.

Tas, ka cilvēki ir ar dažādām, savdabīgām interesēm, protams, ir jauki. Cik gan pelēka būtu sabiedrība, cik vienmuļa māksla un sports, ja visi nodarbotos vienādi. Taču kāds dīvains paradokss - alkdami pēc dažādības, mēs tajā pašā laikā pieprasām vienādību. Vienādību starp tiem, ko pati daba radījusi atšķirīgus. Un tas viss - it kā demokrātiskas sabiedrības, it kā brīvības vārdā.

Kaut kādai mēra izjūtai te šobrīd tomēr radušās novirzes...

Pat tajos laikos, ko neraksturojam ar brīvību, tomēr gluži intuitīvi jutām, kāds ir īstais vērtību mērs. Starptautiskajā sieviešu dienā, kas 1910. gadā radusies kā Sieviešu starptautiskās solidaritātes diena cīņā par sieviešu līdztiesību politikā, ekonomikā, sociālajā sfērā, ne jau par cīņu runāja, bet sveica sievietes vienkārši tāpēc, ka viņas ir sievietes.

Mūsdienu sabiedrībā nezin kāpēc bez mitas tiek un tiek atgādināts galvenokārt tikai par vienlīdzību. Un arvien biežāki gadījumi, kad šo vienlīdzību tiecas apstiprināt ar tiesas lēmumu. Nu ko, vēl atliek vienīgi prasība tiesā pret mūsu radītāju - dabu: kāpēc ticis ignorēts vienlīdzības princips, radot atšķirīgas būtnes - vīrieti un sievieti?