Smaids ar sarkanu tulpīti fonā

Priecīgus svētkus 8. marta svinētājiem vēlu no tīras sirds. Vēlu un vēlēšu, kamēr vien Lujāna kungs Saeimā nepieprasīs 8. martam sarkano krāsu kalendārā un obligātu šī datuma īpašu ievērošanu. Arī manās mājās.

Tad gan protestēšu. Ne tāpēc, ka kādus svētkus uzskatītu par nepieņemamiem, bet tāpēc, ka kāds atkal cenšas ierobežot manu domāšanu un izvēli. Arī svētku svinēšanā...

No tā laika, kad padomijā tā viena sieviešu slavēšanas un cienīšanas diena bija brīvprātīgi obligāta visiem - sākot no dzemdību nama, līdz veco ļaužu pansionātam, manu atmiņu raibajā pušķī diezcik daudz spilgtu saulīšu nav. Un tām, kas ir, ar Sieviešu dienu faktiski tik vien sakara - kā ar datumu...

...Pirms 25 gadiem savā darba vietā pirmkārt biju "arodbiedrība" - sieviete pēc tam. Un tāpēc man 8. marts nāca ar pretīgu vazāšanos pa pustukšajiem veikaliem.

- Dāvanas pērc visām vienādas, lai kāda nejūtas aizvainota,- mācīja šefs. Un "arodbiedrībai" nu nācās meklēt un grozīties, lai par svētkos dāvātajiem nevajadzīgajiem krāmiem neapvainotos visas... Pēc tam man, protams, teica daudz jauku vārdu un spieda rokās pašas pirkto puķi un dāvanu.

Pirms 15 gadiem. Ass zvans. Pie durvīm jauns, paplāni ģērbies, bet no iekšpuses krietni "iesildījies" vīriešcilvēks: - Piedod, saimniecīt! Ja tu neglāb, man beigas klāt! Gāju gar tavu logu, tev tur divas tulpītes uz palodzes kastītē zied. Vai tu nevarētu man tās... Pie mīļotās sievietes, re, eju, bet nav nevienas puķītes. Esi cilvēks! Izlīdzi!

- Bet tās ir tik blāvas, pārziedējušas, tās ir brāķi...

- Nekas. Būs labas. Dod tikai drīzāk!

Ja jau der - lūdzu. Man nav žēl. Saņēmis ļoganās puķītes, čalis vēl stomās: - Saproti, naudas man nav. Es tev par tām puķītēm jaunnedēļ atnesīšu veselu spaini mēslu. Man laukos ir lopi. Tavām puķēm taču tie noderēs. Ņemsi?

- Derēs, derēs, nes vien!

Fui, jūs teiksiet. 8. marts. Sieviešu diena. Puķes. Un tu par mēslu spaini!

Bet, ko padarīsi, ka 8. marts ierakstījies manā atmiņā tieši ar mēslu spaini. Ziedus, kaut bieži pašas, kā "arodbiedrības", pirktus esmu saņēmusi daudz. Mēslu spainis man piedāvāts vienu vienīgu reizi. Nujā. Saņēmusi to "maksu" es gan vēl šodien neesmu. Bet tāpat jau neziņā palikuši ne tādi vien solījumi.

Pirms 12 gadiem. Ēdam ar vīru vakariņas. Pie durvīm kāds bikli piegrabina. Kaimiņš. Stiepj man mazu zaļu vāzīti, tajā ar Ziemassvētku spīguļiem apvīstīts pūpolzars: - Mīļš sveiciens Sieviešu dienā!

Aicinu iekšā, lūdzu vakariņās. Zēns pārlaiž skatienu galdam, un smaids nodziest. Nē, paldies, viņu vēl citur gaidot. Saprotu. Līdzās ēdienam uz mana galda tikai piena krūze. Bet uzdāvinātajā vāzītē joprojām lieku sniegpulkstenītes un pirmās vizbulītes.

Kaimiņu puisis bija čakls, labsirdīgs, bet šos tikumus pazaudēja pudelē. Vai tāpēc vainīgi svētki, 8. marts? Nē! Vaina ir neprasmē svētkus svinēt. Man nav iebildumu ne pret vieniem labiem svētkiem. Bet man nav arī ne mazākās pārliecības, ka viena sabiedrības daļa grib vēl vienus oficiālus svētkus tāpēc, lai tos patiešām prastu svinēt skaistāk, labāk, sirsnīgāk...

Pirms 3 gadiem. Manos rados ir biznesa cilvēks, un viņa darba kolektīva lielākā daļa ir sievietes. Pirms 8. marta redzu noliktavā trauku pilnu ar sniegpulksteņu pušķīšiem.

- Kam tie?

- Katrai mūsu meitenei. No rīta. Pirms darba.

- Un viss? - brīnos. - Viņas ko vairāk negaida?

- Tam "vairāk" mums ir citi svētki - uzņēmuma dibināšanas diena. Katriem svētkiem vajag savu seju. Ja kādam tie iznāk skaisti Sieviešu dienā - lieliski! Mums neiznāk. Mums liekas stulbi savus strādājošos dalīt sievietēs un vīriešos.

***

Sarkanā tulpīte. Sirsnības, mīļuma, sievišķīgu svētku simbols. Apvītusi, noļukusi atmiņa no padomju politizētā datuma. Skatīties varam gan tā, gan otrādi. Atkarībā no tā, cik bagātu jēgu spējam ielikt svētkos un svētku simbolos.