Tā tur stāv rakstīts

Savas pārdomas "Saldus Zemei" uztic lasītājs, kurš vēlas palikt anonīms. Tēmu par Bībeles lasīšanu viņš aicina uzskatīt par atklātu.

"Tas notika vēl tajos laikos, kad Dievs pa zemes virsu staigāja - tā sākas daudzas latviešu tautas pasakas. Viņš esot bijis tāds lāga vīriņš ar baltu bārdu un nestundā palīdzējis labiem ļaudīm. Tagad no baznīcām dzirdam, ka Dievs mīl visas tautas vienādi, nekas nenotiek bez Dieva ziņas. Bet kā tad ar vardarbību pasaulē? Kāpēc pasaulē valda netaisnība? Izlasīju Bībeli, un man vairs nerodas šādi jautājumi.

Nu tad sāksim no pasaules radīšanas.

Dievs strādāja sešas dienas, radīja visu, ko mēs tagad redzam, pārbaudīja un atzina to visu par "ļoti labu esam". Gāja gadi. Ādamam un Ievai piedzima dēli Kains un Ābels. Abiem bija šaura specializācija - Ābels bija lopkopējs, bet Kains - zemkopis. Abi nesa dāvanas Dievam, bet šis pieņēma tikai Ābela treknās aitas, bet Kaina dāvanas atstāja neievērotas. Kains kļuva greizsirdīgs un nokāva Ābelu. Tā bija pirmā slepkavība virs zemes, un tai iemesls bija Dieva rīcība.

Dzīve turpinājās, cilvēki vairojās, Dieva dēliem iepatikās zemes meitas, dzima milži, cilvēki izlaidās, vairojās ļaunums, un Dievs redzēja, ka viss nemaz nav tik "ļoti labi esam". Tad viņš noorganizēja Noasu ar plostu un visu pārējo zemi appludināja, noslīcinot visu dzīvo un nešķirojot, kas vainīgs, kas nē.

Tagad cilvēces sākums bij Noasa divi dēli un viņu sievas. Pagāja gadsimti. Piedzima Ābrams, ar kuru Dievs noslēdza derību, sacīdams: "Taviem pēcnācējiem es došu zemi utt...." Ābrams, Īzaks un Jēkabs bija ebreju ciltstēvi. Ebreji dzīvoja Ēģiptes zemē, kur arī piedzima Mozus, kuru Dievs izvēlējās par savu sūtni, lai izvestu tautu no Ēģiptes, bet viņa brāli Aronu izvēlējās par Mozus runas vīru.

Dievs sūtīja Mozu pie Ēģiptes faraona ar prasību, lai šis atlaistu ebreju tautu, sacīdams: "Ej un prasi, bet Es apcietināšu viņa sirdi, un viņš jūs nelaidīs." Tā tas notika vairākas reizes, un, tā kā šis nelaiž, tad Dievs sodīja Ēģiptes tautu ar postošu krusu, sausumu, siseņu bariem un beidzot apkāva eģiptiešu pirmdzimtos visās ģimenēs. Kad beidzot Dievs noņēma šo "apcietinājumu", ebreji aizgāja, paņemdami līdzi arī izpostītās Ēģiptes zeltu un sudrabu. Trešajā dienā Dievs atkal "apcietināja" faraona sirdi, lai tas sūta ebrejiem pakaļ karaspēku, kuru Dievs iesūtīja jūrā un noslīcināja. Tas viss tika darīts tikai tāpēc, lai parādītu kas "Es, tas Kungs, Izraēļu Dievs", esmu par varenu un briesmīgu veci.

Tuksnesī Dievs sodīja savu izredzēto tautu par nepaklausību, pirmo reizi nokaujot 3000 vīru, tad vēl 250, pēc tam gribēja iznīcināt visu tautu, kas cēlās aizstāvēt šos 250 vīrus. Tautu izglāba Mozus un Arons, ieskrienot pūlī ar vīraka traukiem, un cilvēki pārstāja mirt. Dievam izdevās nogalināt "tikai" 14700 cilvēkus. Pārējos nepaklausīgos Dievs iznīcināja, 40 gadus vadājot pa tuksnesi. Zemi, kur "piens un medus tek", sasniedza tikai jaunā paaudze.

Tad sākās Jordānas upes krastos dzīvojošo tautu izkaušana. Pirmā krita Jēnikas pilsēta. Ebreji parasti sūtīja izlūkus, tie atgriezās, un Dievs deva savu svētību un rīkojumu nokaut visus, "kam ir dvaša", ar "zobena asmeni". Reiz izlūki nonāca ielejā, kurā dzīvoja laimīga tauta, viņiem nebija pat sava karaspēka. Arī šo tautu iznīcināja ebreju karotāji, nokaujot arī sirmgalvjus un zīdaiņus, kā Dievs tas Kungs bija pavēlējis. Tika iznīcinātas septiņas tautas.

Tā nu pamazām ebreji iekaroja apsolīto zemi, bet sāka aizmirst savu Dievu. Tad Dievs apskaitās, atņēma savu svētību un ļāva ienaidniekam uzvarēt. Kad ebreji vairs nevarēja panest svešo jūgu, Dievs padzina ienaidniekus. Tā tas atkārtojās vairākkārt, kamēr Dievs pavisam apskaitās un ļāva Bābeles valdniekam Nebukadnecaram iekarot Jeruzalemi un aizvest ebrejus verdzībā. Ebreji izklīda pa visu pasauli no "viena gala līdz otram visās simt divdesmit septiņās valstīs." Tajā pašā laikā Dievs apsolīja iznīcināt visas tautas, kuras būs darījušas pāri ebrejiem.

Trimdā ebreji izdzīvoja, pateicoties jūdam Mordohejam un viņa audžumeitai Esterei, kura kļuva par ķēniņa Ahasavera sievu. Ar abu laipnu gādību ebrejiem izdevās apkaut 75 tūkstošus savu nelabvēļu.

Ebreji atgriezās Jeruzalemē Persijas ķēniņa Kina valdīšanas laikā. Pavadījuši ceļā piecus mēnešus, viņi atsāka celt dievnamu un klausīt savu Dievu, kamēr piedzima Jēzus.

Ja Dievs par daudziem pārkāpumiem lika sodīt ar nāvi, nomētāšanu ar akmeņiem, pieļāva asinsatriebību - aci pret aci, zobu pret zobu, tad Jēzus mācīja, ka "jums nebūs ļaunumam pretim stāvēt". Mīli savu ienaidnieku, ja sit pa vienu vaigu, - pagriez otru, ja tev atņem svārkus, atdod arī mēteli. Nevajag krāt mantu - putni ne sēj, ne novāc ražu, bet ir paēduši. Puķe ir apģērbta krāšņāk par ķēniņu. Piedod savam ienaidniekam "septiņdesmit reiz septiņas" reizes. Lūdz, un tev tiks dots. Var jau būt, ka kāds ir ar mieru tā dzīvot, bet ne jau velti ebreji to nepieņēma un izdarīja to, ko viņi izdarīja.

Jēzum, staigājot pa ebreju zemi, ārstējot un mācot, kāda citas tautas sieviete lūdza izārstēt viņas meitu. Jēzus atbildēja: "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm. Neklājas bērniem maizi atņemt un nomest suņiem priekšā."

Pēc Mateja evaņģēlija Jēzus negrib atklāt, ka viņš ir Dieva Dēls, bet Jāņa Mateja evaņģēlijā viņš visur stāsta, ka viņš ir Dieva Dēls, viņš ar tēvu ir viens veselums, viņš ir bijis jau pirms Abrahama un pirms pasaules radīšanas. Ja tā, tad arī labais Jēzus ir piedalījies cilvēku apkaušanā plūdos, Ēģiptē, tuksnesī un Jordānas upes krastos.

Ticību pasaulē sāka izplatīt Jēzus apustuļi, nosakot pagānu tautām četrus noteikumus, lai varētu kristīties, - nepielūgt elkus, neēst nožņaugtu, neēst asinis, nedzīvot netiklībā, un āmen.

Mateja evaņģēlijā Jēzus saka, ka viņš nav nācis mieru nest šajā zemē: "Es esmu nācis ar zobenu." Svēti vārdi! Arī pie mums šī ticība atnāca ar krustnešu zobenu un asinīm. Gadsimtiem ejot, mūs piespieda ticēt, ka šie ir mūsu Dievi.

Šis ir tāds ļoti īss un aptuvens Bībeles atstāstījums, izlaižot slavenos ķēniņus Dāvidu un Zālamanu, Absalonu un spēkavīru Samsonu u. c. ebreju tautas varoņus. Vēl tikai dažas domas, kas radās, iepazīstoties ar slaveno grāmatu.

1) Dievs darbojās tikai nelielā teritorijā. Pieminētā pasaule "no viena gala līdz otram" ir zeme apmēram no Indijas līdz Ēģiptei (127 valstis). Bībelē bieži pieminētā "visa pasaule" nav domāta mūsdienu izpratnē. To, ka zeme ir liela, apaļa, griežas un pie tam vēl nestāv vienā vietā, atklāja cilvēki, kurus tajā laikā Dieva varu uz zemes pārņēmusī baznīca dedzināja sārtos.

2) Dievs un Jēzus darbojās tikai ebreju tautas labā. Kā gan cilvēks, izlasījis Bībeli, var secināt, ka Dievs mīl visas tautas vienādi? Pupu mizas! Varbūt tur ir vajadzīga speciāla izglītība? Manuprāt, mācītāji ir kā Dieva advokāti - viņi runā tikai par sava aizstāvāmā labajiem darbiem.

3) Dievs tūkstošiem gadu darbojās tikai ebreju tautas labā. Kā šai tautai pašreiz sokas, mēs apmēram zinām. Tad kā gan mēs drīkstam pārmest savai mirstīgajai un cilvēcisko netikumu plosītajai Saeimai, ja viņi jau desmit gados panākuši, ka procentuāli uz 1000 strādājošajiem Latvijā ir vairāk miljonāru nekā Izraēlā?

4) Latviešiem bija tāds jauns, balts dieviņš, kurš nestaigāja apkārt, apkaudams cilvēkus, bij\' Māra un Laima. Savu identitāti latvieši zaudēja jau tad, kad mūs piespieda pielūgt svešus dievus. Mums vēl ir sava apdraudētā valoda un Dziesmu svētki. Vairāk jau no identitātes arī nekā nav.

5) Ja var ticēt Bībelē aprakstītajiem notikumiem, tad tā ir ebreju tautas vēsture un ebreju Dievs citas tautas redz labāk ejam, nekā nākam. Jeb varbūt - Viņš ir izmainījies tāpat kā Mavriks Vulfsons atmodas laikā?

Beidzot - atcerēsimies pašu iesākumu. Dievs nevarēja noganīt savas pirmās četras avis - Ieva čiepa ābolus tā Kunga dārzā, bet Kains uz zemes nokāva Ābelu. Kā gan var paļauties un cerēt uz Dieva aizstāvību, kad Viņa ganāmpulkā tagad ir miljardi avju?"