Iztikas minimums attiecas tikai uz tēviem?

Izlasīju avīzītē uzsākto tēmu par uzturlīdzekļu (ne)maksāšanu un nolēmu uzrakstīt. Arī mani un bērnus skar šī problēma.

Esmu šķīrusies 1992. gadā, un ar tiesas spriedumu tēvam jāmaksā uzturlīdzekļi trijiem bērniem - 3/10 no darba algas. Pats garākais periods šo gadu laikā, kad nauda maksāta, ir deviņi mēneši. Bet arī tad tā, manuprāt, bijusi tīri simboliska maksāšana, jo trijiem bērniem tie bija 8,40 Ls. 2001. gada 1. maijā parāds bija 737,60 Ls, šodien tas ir pieaudzis vēl lielāks. Lūdzu, nedomājiet, ka es žēlojos vai sūdzos. Vienkārši esmu tik daudz domājusi par šo jautājumu, bet tagad ir radusies iespēja padalīties pārdomās. Zinu, ka nebūt neesmu vienīgā šādā situācijā.

Gadījumos, kad abi vecāki neliekas par savām atvasēm ne zinis, bērnus paņem aizbildniecībā vecvecāki vai citi piederīgie, un valsts maksā pabalstus. Ja māte savus bērnus audzina viena, bet tēvs "dzeguze" vispār piemirsis par saviem pēcnācējiem, tad jātiek galā, kā nu paši spējam un protam. Šodienas situācijā piedzīt uzturlīdzekļus no tik "apzinīgiem" tēviem ir gandrīz neiespējami.

Esmu dzirdējusi līdzjūtīgi sakām: "Nu ko no tēva var prasīt, ja viņš tikai to iztikas minimumu nopelna?" Esot grūti pašam iztikt un sevi uzturēt, kur nu vēl par kādu citu gādāt. Un tas jau nekas, ka brauc ar automašīnu un maltītes ietur kafejnīcā.

Protams, tik "spiedīgos" apstākļos dzīvodams, viņš nevar saprast, kā ir, kad bērns lūdzas, lai atlicina naudiņu ekskursijai vai apģērba gabalam, kas nebūtu pirkts "humpalās". Un mamma atlicina, lai cik grūts un sarežģīts uzdevums tas būtu.

Bez materiālām problēmām ir arī audzināšanas problēma. Puikām pusaudža gados daudz niķu un stiķu, un kur nu vēl, ja viņi ir trīs. Ir brīži, kad nesaprotu, kā rīkoties, lai bērns neciestu tāpēc, ka viņa tēvam ir gluži vienalga viss, kas notiek ar viņu un viņa dvēselītē.

Tā kā manī ir zudusi pēdējā ilūzija par to, ka varbūt kādreiz tēvs atbalstīs savus bērnus, zinu, ka manā dzīvē vismaz vēl pāris gadu nekas nemainīsies. Darbs, vasarā - dārzs, lauki un simtiem konservu burku, jo es nevaru dzīvot no "iztikas minimuma" viena, man ir trīs dēli, par kuriem bioloģiskais tēvs jau ļoti sen kā aizmirsis.

Lūdzu manu vārdu neminēt, jo vienmēr būs kāds, kam žēl "nevarīgo" tēvu.

Vēstules sagatavoja Daina Marcinkus