2002. gada 10. nedēļa

Ja gribam būt "lietas kursā" par pasaules reliģijām, nedrīkstam ignorēt islamu. Tāpēc īsti vietā ir nesen iznākusī ģeogrāfijas maģistra un "Dienas Biznesa" redaktora Jura Paidera grāmata "Islams un Rietumi" (izdevusi "Zvaigzne ABC", 176 lpp.). Tas šķiet, ir ne vien jaunākais, bet arī pamatīgākais darbs par Muhamedu un viņa mācību latviešu valodā. Izlasīju to, tā teikt, vienā rāvienā un ieteicu to izlasīt arī citiem. Paidera grāmata pabeigta un iespiesta pēc 2001. gada 11. septembra traģiskajiem notikumiem ASV, tāpēc islama problēmu aplūko arī šādā - politiskā un militārā kontekstā.

***

Pēdējā laikā ļoti bieži dzirdam svešvārdu "konfidenciāls". Mēs nedrīkstam to un to, un atkal to zināt, jo šīs lietas, lūk, ir konfidenciālas. Ka pārlieku daudzas lietas bija slepenas padomju gados, tas jau it kā būtu pašsaprotami. Totalitārisms taču. Tautai nebija daļas, kas tur "augšā" notiek. Tad nāca Gorbačovs ar savu "perestroiku", un tajā pirmais bauslis bija atklātums. Daudziem noslēpumiem nokrita plīvuri. Tieši ar atklātumu Gorbačovs padomju iekārtu sāka tuvināt demokrātijai. Likās, atklātumam vajadzētu turpināties, jo nu jau vairs totalitārisma nav, nu ir demokrātija - iekārta, kur tauta pati "domā, spriež un sver". Taču - kā tu domāsi, spriedīsi un svērsi par tādām lietām, kas tiek turētas noslēpumā?

Noslēpumu ir daudz. Ne tikai militārie, bet arī ekonomiskie, politiskie, juridiskie un velnszina kādi vēl noslēpumi. Jocīgi, bet izrādās, noslēpumā tiek turēti pat Kultūrkapitāla fonda komisiju sastāvi. Baiba Strautmane no "mūsu cilvēka" Kārinas Pētersones vēlējās uzzināt, kas tad bijuši tie vīri, kas "Literatūrai un Mākslai" noskauduši dotāciju. Ministre no galvas visus daudzo komisiju sastāvus nevarot zināt. Pareizi, bet tad varēja taču kaut kur šos uzvārdus publicēt. Citādi iznāk, ka Normunds Naumanis viens pats tas lēmējs. Negribas ticēt, ka tā. Vēl jau vienvaldības pie mums nav.

***

Laikraksti publicē skaitļus un faktus par mūsu planētas miljardieriem - cilvēkiem, kuru īpašumā ir nevis kādi nieka miljoni, bet mil-jar-di! Tādu pasaulē šobrīd esot 497, tātad bezmaz pieci simti. Viņiem visiem kopā piederot vairāk nekā pusotra triljona (triljons = tūkstoš miljardu) dolāru. 241 miljardieris esot amerikānis, 121 - eiropietis, 70 miljardieru āziāti, pārējie tātad no citiem kontinentiem. Pats bagātākais vīrs zemes virsū esot datorbiznesmens Bils Geits, viņam vienam pašam piederot gandrīz 53 miljardi dolāru.

Nevienu dzīvu miljardieri neesmu redzējis un, ja Dievs dos, arī neredzēšu. Priecājos, ka mums, Latvijā, viņu pagaidām nav neviena un mēs bez viņiem tīri labi iztiekam. Mums jau diezgan klapatu ar tiem pašiem nabaga miljonāriem (viņu Latvijā esot ap 120).

***

Liekas, pieder pie smalkā toņa par mūsu valsts televīziju izteikties tikai nicīgi. Raidījumi, izņemot vienīgi "Panorāmu", esot tik garlaicīgi, ka tad jau labāk skatīties privātos kanālus vai ārzemes. Ko te lai piebilst? Gaumes lieta. Par sevi varu sacīt, ka man Rīgas pirmā kanāla raidījumi šķiet pietiekami interesanti. Laika trūkuma dēļ visus interesantos raidījumus pat nespēju noskatīties.

Itin vērtīga man likās arī Lielās mūzikas gada balvas pasniegšanas ceremonija. Kas nu par ceremoniju. Tas bija īsts koncerts. Labs koncerts. Neviens mūziķis, neviens skaņdarbs neapvainoja gaumi, nestrīdējās ar manām ausīm un dzirdi. Jauki!

***

Piešķirtas un pasniegtas arī gada balvas literatūrā. Tie gadi nu ir garām, kad kaut cik sekoju literārās dzīves notikumiem un grāmatu jaunumiem. Tāpēc nevaru spriest, cik pelnītas šīs balvas katram no laureātiem. Bet par to, ka ar mūža balvām apliecināti Andreja Eglīša un Radegasta Paroleka nopelni, priecājos. Abas šīs balvas piešķirtas īstajiem.