Ļaut notikt

Kādurīt mani modina pārgalvīgs trellis pie loga. Nu tik traks un skaļš, ka miegs kā ar roku atņemts. Ceļos un eju lūkot. Aizspurdz sīks putniņš. Uz to pusi, kur var nojaust sauli pamalei tuvojamies. Rīts tik svaigs, tik mirdzošs, ar tik brīvu elpu, ka, liekas, arī manām domām pieaug spārni, kaut arī zinu - diena droši vien atkal mērcēs ar pelēku lietu vai pat ķepinās slapju sniegu.

Absolūti pareizs man šādā pirmdienas rītā šķiet brīvdienās pēkšņa impulsa iespaidā pieņemts lēmums - beigt vienreiz raizēties, rūpēties, satraukties un ļauties priekam, ļauties jaukiem mirkļiem kopā ar draugiem. Ir taču svētki! Nu neizdarīju tos pagājušajā nedēļā iekavētos un brīvdienām pietaupītos darbiņus. Toties šorīt jūtu: iespēšu divtik. Un tieši tāpēc, ka atskārtu, cik dziļa taisnība ir tiem, kas apgalvo: nav jāsasprindzinās uz domāšanu, kur nu vēl - uz dzīvošanu.

Visam jāļauj notikt dabiski. Tā jau arī ir, ka problēmas rodas tad, ja pārlieku uzvelkamies, saspringstam, sākam ar prātu būvēt kaut kādas shēmas dienām, gadiem, attiecībām. Kaut ko gribam nedabiski mainīt, pārtaisīt sevī, citos, dzīvē vispār. Pierimt un ļaut vienkārši notikt - tā ir liela un nemaz ne tik viegli apgūstama māksla, jo vienmēr taču liekas: ja es pats aktīvi nerīkošos, neiejaukšos, necīnīšos, nekas nenotiks. Notiks! Un varbūt tieši tas, pēc kā tu visvairāk ilgojies, ko tu jau esi pat pārstājis gaidīt.

Vismazākais, citkārt pauguru, ciņu un akmeņu ierobežotais strautiņš pavasarī pārvēršas brīvā, plašā upē, kas nekļūdīgi zina savu ceļu. Tās spēks ir pašas ūdeņu bagātībā un neatkarībā. Un ja nu arī tu pamēģinātu atraisīties, atbrīvoties un tā brīvi un mierīgi plūst - kā liela upe? Plūst, apzinoties tikai pati savu ceļu, tik lielu nozīmi nepiešķirot kaislībām, problēmām, kas apkārt un saistītas ar tev tuvajiem cilvēkiem. Jo viss patiešām svarīgais taču notiek vai nenotiek vien tevī pašā. Ja to, kā tev pietrūkst, gaidīsi tikai no otra, tev jāapzinās, ka riskē kļūt atkarīgs, riskē pazaudēt savu ceļu. Vienīgi tev nolemto un ejamo. Riskē atkal nonākt shēmu un saspringuma varā, jo tad tev būs nemitīgi jādomā, kā dabūt no otra to, kā tev nav, kā piesaistīt, paturēt to, bez kā nevari. Vai patiešām nevari? Un vai tev ir vajadzīgs sagūstīts putns, kas nedzied?