2002. gada 11. nedēļa

12. martā Striķu ielā tika atvērta "Jumavas" jaunā grāmatnīca - jau ceturtā Saldū. Bija ieradušies un runāja gan pats "Jumavas" saimnieks Juris Visockis, gan apgāda autoru pārstāvji - bijusī saldeniece Monika Zīle un Aivars Berķis. Tā iznāca, ka jaunajā veikalā pavadītā laika lielāko daļu runājāmies ar Berķi (interesants vīrs!), pašas grāmatas tikpat kā neredzēju. Tās būs jāapskatās citreiz.

Saturieties, saldenieki! Izpirkt četru veikalu grāmatas nebūs nekāda joka lieta.

* * *

15. martā Uldis Fridrihsons mūs ar Valdi Anapartu aizvizināja uz Rendu, kur gan kapsētā (prāvesta Viestura Pirro dievvārdi), gan pēc tam tautas nama sarīkojumā atcerējāmies krietno novelisti un bērnu rakstnieci Vilmu Delli viņas 110. gadskārtā. Jauki, ka rendenieki neaizmirst savus novadniekus, daudz nopelnu šajā ziņā gan Mērijai Kārkliņai, gan citiem kultūras cilvēkiem. Bet priecājos arī par Saldus Uldi, kas tik tiešām meistarīgi māk šādus saietus vadīt. Viņam nav trūcis un arī šoreiz "dziesmiņu nepietrūka". Diena bija burvīga, pirmā prognoze, un ja manī pašā nebūtu todien "ceturtā prognoze", arī es labprāt būtu piedalījies un darbojies līdzi mazajiem rendeniekiem.

Mana pirmā iepazīšanās ar Vilmu Delli bija viņas pasakā "Pieci kaķi sarunāja", pēc tam - jau ģimnāzista gados - ar prieku lasīju viņas "Neganto nieku". Kad 1964. gada rudenī ar Valdi Anapartu rīkojām provinces rakstnieku vakaru, Delle mums nezkā bija piemirsusies. Iepriekš sastādīto sarakstu aizsūtīju uz Ventspili Herbertam Dorbem, sak, vai visi, kas jāieraksta, ierakstīti. Bet laikam Delli piemirsis bija arī Dorbe, saraksts viņaprāt esot gana labs, par kādiem vēlamiem papildinājumiem nemaz neieminējās. Un tā tikai pēc mūsu sarīkojuma atģidāmies, ka esam nepiedodami kļūdījušies, bet ko nu tad vairs? Par laimi, ap to laiku sapazinos un sadraudzējos ar Jāni Liepiņu, viņš savukārt bija draugs ar ViImu Delli, viss teicami nokārtojās, un ar ievērojamo rakstnieci sapazinos un iedraudzējos arī es. Apmainījāmies vēstulēm, Delle atsaucās manam aicinājumam piedalīties Saldus literārajās lappusēs (tajās publicēti četri vai pieci Delles darbi, starp tiem skaistas atmiņas par Jāni Jaunsudrabiņu), vienreiz rakstnieci apciemoju viņas "Dzelzāmuros".

Joprojām domāju, ka Vilma Delle - tāpat kā Vīgneru dzimta - ir Rendas lepnums.

* * *

Jebkurš rakstagals tikai tad kļūst dzīvs, kad to kāds lasa. Paldies tāpēc Jurim Vinkleram, ka viņš "atdzīvinājis" vienu no manas dienasgrāmatas fragmentiem (skat. 12. marta "karsto telefonu"). Cienīdams viņa viedokli, nevaru tomēr neminēt, ka nebija visai korekti šajā gadījumā likt blakus latīņu un angļu valodu. Latīņu valoda ir mirusi un mūsu identitātei nav bīstama. Gadsimtiem ilgi Latvijas katoļi, bet agrāk arī luterticīgo senči ik svētdienu klausījās latīņu dievvārdus, bet latviešu valodā no tiem ienākuši tikai divi vārdiņi ("pastars" un "pātari"). Citādi ar angļu valodu, kas viena gadu desmita laikā jau paguvusi latviešu valodu piesārņot ar daudziem jo daudziem nevajadzīgiem patapinājumiem.

* * *

9. marta "Saldus Zemē" manu uzmanību piesaistīja raksts "Tā tur stāv rakstīts". Autors ierosina diskusiju par Bībeli, bet līdz šim neviens nav atsaucies - ne ar par, ne ar pret. Grūti jau arī iedomāties, ka diskusija varētu sākties ar anonīmu publikāciju (raksta autors slēpj savu vārdu). Bez tam rakstam, šķiet, ir savi politiski zemteksti, kavē arī tie, jo kurš tad nu gribēs jaukties citu tautu un ticību konfliktos?

No savas puses tomēr esmu gatavs šo to iebilst. "Savu identitāti," raksta anonīmais autors, "latvieši zaudēja jau tad, kad mūs piespieda pielūgt svešus dievus", jo no visas identitātes mums esot palikusi vairs tikai valoda (tā pati apdraudēta) un Dziesmu svētki. Vai tiešām tik bēdīgi? Ja tā, tad jau identitāti (pat pirms mums) zaudējušas itin visas Eiropas tautas, jo tagad neviena no tām vairs nepielūdz pati savus dievus.

Bet valoda un Dziesmu svētki tiešām mums vēl ir. Tad nu glabāsim un sargāsim gan savu valodu, gan savus svētkus!