Līdzcietība
Kad skaidroju kaimiņsētas puikam, ka kaķim nedrīkst mest ar akmeni, ka tam arī sāp, puika braši atcirta: tas jau bomžu kaķis, viņam nav māju. Negribas vainot tikai puišeli - ģimenē vai draugu barā viņš mācīts respektēt tikai to, kas kādam pieder, vislabāk - pašam. Un grūti iestāstīt, ka dzīvs ir tiklab tas, kuram ir silta piena bļodiņa, kā tas, kurš ēdienu meklē miskastē. No izpratnes bērnībā par mazākiem, vājākiem, slimiem vai kropliem veidojas līdzcietība, žēlsirdība, sapratne pieaugušā cilvēkā.
Viendien, ciemu reizē pie kādas saldenieces, man stāstīja - meita uz ielas ieraudzījusi guļam vīrieti, izsaukusi palīdzību, un izrādījās, ka cilvēkam sākusies lēkme. Citi uz asfalta guļošo vīrieti noturējuši par piedzērušos un pirms mirkļa bija pagājuši garām.
Vai jāmāca bērnam žēlot, aizstāvēt otru, palīdzēt, ja dzīve māca ko citu - neiejaukties, izvairīties, nelikties zinis? Radu meita studē Rīgā un īrē lētu istabiņu Maskavas priekšpilsētā, kur augu diennakti rit narkotiku tirdzniecība. Viendien atgriezās no lekcijām, un viņai gaišas dienas vidū uz ielas ļaužu acu priekšā uzbruka divi, kam vajadzēja naudu vai ko citu vērtīgu, kas der narkotiku iegūšanai. Uz meitenes palīgā saucieniem vairums gājēju nereaģēja, pat meta līkumu, līdz beidzot kāds puisis piesteidzās viņu izraut no laupītāju tvēriena. Meitene izspruka ar dažiem skrāpējumiem uz rokām, toties palīdzētājs tika sasists un gulēja slimnīcā ar smadzeņu satricinājumu un deguna pamatnes lūzumu. Vai viņam vajadzēja steigties palīgā, vai varbūt meitenei bija zagļiem jāatdod naudas maks un mobilais telefons, nesaucot pēc palīdzības?
Reizēm ir tik bail par šo laiku un par tiem, kas vēl tikai aug un reiz kļūs pieauguši. Vai viņos būs kaut kas no līdzcietības, līdzi jušanas, vai viņi sapratīs, ka otram sāp? Vai gribēs palīdzēt, aizstāvēt, vai tāpat metīs līkumu, kā vairums to dara?
Daudzus jaunā paaudzē vairs neaizrauj pasakas, kur ļaunais saņem sodu, bet multenes un virtuālās spēles, kurās pār vārgulīgajiem labdariem un mīkstsiržiem valda tie, kam lielāki muskuļi, spēcīgāki ieroči, biezākas bruņas un lielāka viltība. Visu piedodošais un čīkstulīgais Skalbes labsirdīgais kaķītis, kas, savu mantu lētticīgi atdevis meitām, klimst pa pasauli, tiem liekas tīrais niekkalbis. Tādus pat nav vērts žēlot. Tāds bomzis vien ir.
Citi raksti sadaļā: Viedokļi
- Bez motora 10.04.2026
- Kāds ir Jūsu viedoklis par telefonu aizliegumu pamatskolā? 07.04.2026
- Karstais telefons 07.04.2026
- Tā man šķiet… 27.03.2026
- Smejies vesels! 20.03.2026
- Ne aizliegta, ne atļauta 17.03.2026
- Rindā ar Streiču 13.03.2026
- Tikai beigtu zirgu nevar pagriezt atpakaļ.... 13.03.2026
- Diplomātija izdabā stiprākajam 10.03.2026
- Druvas radio apciemo krustvecākus 10.03.2026
- Karš Tuvajos Austrumos satricina ekonomiku 10.03.2026
- Saturs svarīgāks 06.03.2026
- Tīrs vai netīrs? 27.02.2026
- Vai balāde Eiropai patiks? 27.02.2026
- Tikai astoņpadsmitais? 20.02.2026
- Divi fakti sajukuši vienā 17.02.2026
- Miers vai samiernieciskums 13.02.2026
- Vai skatīsieties olimpiskās spēles? 06.02.2026
- Vectēva blociņš 06.02.2026
- Nogaida, ko teiks Maestro 03.02.2026
- Būsim Sūnu ciema filiāle? 30.01.2026
- Parasta ziema 30.01.2026
- Pašu pieredzēts vēstures pagrieziens 30.01.2026
- Sūra vēstule Latvijai 30.01.2026
- Barikāžu Dullais Dauka 23.01.2026
- Noklausās telefonu? 16.01.2026
- Uz kādas nots iesācies jaunais gads? 16.01.2026
- Trūkst vārdu par briesmīgu komentāru gūzmu 13.01.2026
- Aulekšiem? Negribu! 09.01.2026
- Nepaslīdēt uz čipsu pakas 09.01.2026