Līdzcietība

Sestdiena, 23. marts., 2002 Tamāra Kļaviņa

Kad skaidroju kaimiņsētas puikam, ka kaķim nedrīkst mest ar akmeni, ka tam arī sāp, puika braši atcirta: tas jau bomžu kaķis, viņam nav māju. Negribas vainot tikai puišeli - ģimenē vai draugu barā viņš mācīts respektēt tikai to, kas kādam pieder, vislabāk - pašam. Un grūti iestāstīt, ka dzīvs ir tiklab tas, kuram ir silta piena bļodiņa, kā tas, kurš ēdienu meklē miskastē. No izpratnes bērnībā par mazākiem, vājākiem, slimiem vai kropliem veidojas līdzcietība, žēlsirdība, sapratne pieaugušā cilvēkā.

Viendien, ciemu reizē pie kādas saldenieces, man stāstīja - meita uz ielas ieraudzījusi guļam vīrieti, izsaukusi palīdzību, un izrādījās, ka cilvēkam sākusies lēkme. Citi uz asfalta guļošo vīrieti noturējuši par piedzērušos un pirms mirkļa bija pagājuši garām.

Vai jāmāca bērnam žēlot, aizstāvēt otru, palīdzēt, ja dzīve māca ko citu - neiejaukties, izvairīties, nelikties zinis? Radu meita studē Rīgā un īrē lētu istabiņu Maskavas priekšpilsētā, kur augu diennakti rit narkotiku tirdzniecība. Viendien atgriezās no lekcijām, un viņai gaišas dienas vidū uz ielas ļaužu acu priekšā uzbruka divi, kam vajadzēja naudu vai ko citu vērtīgu, kas der narkotiku iegūšanai. Uz meitenes palīgā saucieniem vairums gājēju nereaģēja, pat meta līkumu, līdz beidzot kāds puisis piesteidzās viņu izraut no laupītāju tvēriena. Meitene izspruka ar dažiem skrāpējumiem uz rokām, toties palīdzētājs tika sasists un gulēja slimnīcā ar smadzeņu satricinājumu un deguna pamatnes lūzumu. Vai viņam vajadzēja steigties palīgā, vai varbūt meitenei bija zagļiem jāatdod naudas maks un mobilais telefons, nesaucot pēc palīdzības?

Reizēm ir tik bail par šo laiku un par tiem, kas vēl tikai aug un reiz kļūs pieauguši. Vai viņos būs kaut kas no līdzcietības, līdzi jušanas, vai viņi sapratīs, ka otram sāp? Vai gribēs palīdzēt, aizstāvēt, vai tāpat metīs līkumu, kā vairums to dara?

Daudzus jaunā paaudzē vairs neaizrauj pasakas, kur ļaunais saņem sodu, bet multenes un virtuālās spēles, kurās pār vārgulīgajiem labdariem un mīkstsiržiem valda tie, kam lielāki muskuļi, spēcīgāki ieroči, biezākas bruņas un lielāka viltība. Visu piedodošais un čīkstulīgais Skalbes labsirdīgais kaķītis, kas, savu mantu lētticīgi atdevis meitām, klimst pa pasauli, tiem liekas tīrais niekkalbis. Tādus pat nav vērts žēlot. Tāds bomzis vien ir.

Citi raksti sadaļā: Viedokļi

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk