Kā es braucu darbu lūkoties

Sestdiena, 23. marts., 2002

Viss sākas 14. februārī, kad "Saldus Zemē" izlasīju pavisam neuzkrītošu sludinājumu "Darbs un papilddarbs, arī dzīvesvietā, telefons ...."

Tā kā šobrīd nestrādāju, bet pieskatu mazbērnus, tomēr neesmu pensijas vecumā, nopriecājos - kas zina, varbūt varu apvienot darbu ar mājas soli. Tūliņ piezvanīju uz šo telefonu. Atsaucās patīkama vīrieša balss.

Jā, darbu piedāvājot, vecuma ierobežojumu neesot (pieņemot no 18 līdz 80 gadiem), darba laiks - pēc paša iespējām. Nopelnīt varot tiešām labi. Bet sīkāku informāciju man sniegšot birojā Rīgā, Brīvības bulvārī, otrdienās, trešdienās vai piektdienās, jāierodas, līdzi ņemot pasi.

Kas neriskē, tas nevinnē - nodomāju un mājniekiem pavēstīju, ka otrdien dodos uz Rīgu.

Vajadzīgo kabinetu atradu bez grūtībām. Nelielajā telpā jau sanākuši ap 15 cilvēku - daži gados jauni cilvēki, bet vairākums vecumā no 40 līdz 60 gadiem. Pie durvīm sēž kundzīte un visus reģistrē kladītē, pierakstot vārdu un, ja ir, telefona numuru.

Skatu piesaista stikloti skapji priekšplānā. Tajos sarindotas kārbas un dažādu izmēru pudelītes - kā aptiekā. Nepagūstu izdomāt, kur esmu uz kārbas izlasāmo nosaukumu dzirdējusi, jo priekšplānā iznāk kāda kundze un nosauc savu vārdu - Vija.

Viņa pārstāvot kompāniju (nosaukums tiek nobērts tik ātri, ka nepaspējam nofiksēt). To dibinājis Marks Hjūzs Amerikā 1980. gadā, tās pārstāvniecības darbojoties 53 valstīs un pelnot miljardus. Šos ciparus Vijas kundze uzrakstīja uz tāfeles. Tālākais bija jāsaprot apmēram tā: ja mēs, klātesošie, arī gribam saņemt daļiņu no kompānijas miljardiem, tad mums jākļūst par tās biedriem (darbiniekiem).

Vīrietis, kas sēž man blakus, norādīdams uz stikloto skapi, jautā: "Vai mēs būsim šo preču izplatītāji?"

"Nē, cienītais, ar izplatīšanu mēs nenodarbojamies."

Priekšā viens pēc otra tiek aicināti kompānijas biedri (kādi 4 - 5), un visi kā viens stāsta, cik krasi mainījušies viņu ienākumi, iestājoties kompānijā. Visiem viņiem bijušas dažādas veselības problēmas, bet, lietojot burkās esošo brīnumlīdzekli, tās izzudušas, ikviens jūtoties kā no jauna piedzimis. Nez kāpēc neviens nerunā par darbu, ko dara šajā kompānijā.

Atkal mūs uzrunā Vijas kundze: "Paceliet roku, kurš no jums šobrīd ir bez darba! Visi, izņemot vienu. Jauki. Tātad jūs ikviens varat kļūt par kompānijas darbinieku. Lai iesaistītos kompānijas darbā, jums pašiem būs jālieto šis brīnumainais produkts un jāsniedz informācija citiem par to, cik labi tas iedarbojas uz veselību. Un vēl - katram jānēsā kompānijas nozīmīte."

Jau biju ievērojusi vienam jauneklim pie atloka apšaubāmas kvalitātes plastmasas "bļembuku", uz kura ar roku rakstīts: "Ja jums ir problēmas ar svaru, jautājiet man, kā tās atrisināt." Kādai sievietei uz tāda paša surogāta bija uzraksts: "Jums ir veselības problēmas? Atrisināsim tās kopīgi!"

Sieviete, kas sēž aiz manis, mēģina iebilst: "Vai tās tā drīkst lietot, nesaskaņojot ar ģimenes ārstu?"

"Bet, kundzīt," tā Vija, "šis produkts ir universāls! Pie tam jums par to maksās!"

Kāds vīrietis noburkšķ, ka tikpat labi tās var būt narkotikas...

Tālāk Vijas kundze runā par trīspakāpju tīkla mārketingu, par biznesa ekonomiku, ienākuma avotiem un peļņas procentiem. Sapratu tikai to, ka katram no mums ar savu informāciju jāiesaista šajā procesā vēl vismaz trīs cilvēki, kuriem arī sakārotos šis brīnumprodukts, kuru, starp citu, kompānijas biedri var iegādāties ar 50% atlaidi. Cena netika nosaukta, vēlāk gan uzzināju, ka tie 50% ir ap 20 latiem.

Vijas kundze aizrautīgi turpina: "Ja esat izlēmuši kļūt par mūsu kompānijas dalībniekiem, tad pēc neilga brīža mēs noslēgsim ar jums līgumu. No līguma noslēgšanas brīža katram no jums tiks atvērts konts vienā no Losandželosas bankām, no kuras turpmāk saņemsiet čekus ar savu nopelnīto naudiņu, kas, kā jau dzirdējāt, nebūs maza. Bet, slēdzot līgumu, katram jāiemaksā 36$ darba atļaujas saņemšanai uz gadu."

Visi saausījās. Kāda sieviete sacīja, ka viņai tādas naudas nav, jo viņa taču nākusi darbu meklēt, tātad - iespēju kaut ko nopelnīt. Nekas, varbūt viņa var kaut kur aizņemties, jo nomaksāt varot nedēļas laikā. Drīz taču nopelnīšot.

Manī laikam sāka darboties pašaizsardzības instinkts, tāpēc griezos pie Vijas kundzes ar jautājumu: "Cik legāla ir šī kompānija? Vai jūsu darbībai ir licence?"

Kundze manāmi piesarka, bet tad raiti turpināja: "Firmas pārstāvniecība Latvijā oficiāli tiks reģistrēta marta beigās, tad jums pavērsies iespēja apmeklēt seminārus ārzemēs, kur sabrauc tūkstošiem cilvēku no dažādām valstīm. Vispirms tikai noslēgsim līgumu ar kompāniju..."

Neliekos mierā un jautāju vēl: "Sakiet, kāpēc, strādājot savā valstī, savā, iespējams, dzīvesvietā, man jāpērk darba atļauja?"

Vijas kundze piesarkst vēl vairāk un jau manāmi pikta atkal sāk runāt par līgumu, kas atvērs bankas kontu Losandželosā. Taču pārtraucu viņu ar kārtējo jautājumu: "Pirms es parakstu jebkādu līgumu, vēlos zināt, kādi darba pienākumi man jāpilda. Manuprāt, par to šeit vispār nerunāja."

Nu sarosās arī pārējie. Vīrietis, kas sēž man blakus, iesaucas: "Te kaut kas neštimm! Kur tas dzirdēts, ka amerikānis man sūtīs čeku tikai par to, ka rīšu šīs tabletes un stāstīšu kaimiņienei, cik tās labas?"

Vijas kundze neatlaižas: "Šī ir kompānijas darbības zemākā pakāpe. Kad būsim noslēguši līgumus, tad runāsim par tālāko darbību." Un paņem no galda kaudzīti veidlapu.

"Kādu līgumu var slēgt ar nelegālu, nereģistrētu firmu?" jautāju, paņemu savu mēteli un eju ārā. Kāpnēs mani panāk kāda tukumniece, garām paiet vēl daži no mūsu darba meklētāju pulciņa.

Līdz stacijai ejam kopā ar tukumnieci. Viņa stāsta, ka par darba piedāvājumu izlasījusi "Lauku Avīzē". Ejot sākam analizēt piedzīvoto un secinām, ka tā matemātika nemaz nav tik sarežģīta:

1) no katra iekasējot 36$, pieskaitot par pirktā produkta puscenu, sareizinot ar cilvēku skaitu, iznāk pieklājīga summiņa. Un tā - trīs dienas nedēļā (vismaz šajā adresē);

2) veikls psiholoģisks triks. Pārsvarā visi bija pirmspensijas vecuma cilvēki, kuriem darbu atrast pagrūti. Katrs cerēja... Tikām kārdināti ar ārzemju braucieniem, ar Amerikas čekiem ar iespaidīgām summām par minimālu darbību. Nepārtraukti runāja par biznesu, mārketingu, par šādiem un tādiem procentiem. Cilvēks apjūk šajā svešvārdu labirintā. Līguma veidlapas bija nodrukātas angliski. Neprotot valodu, cilvēks tā var arī apķīlāt savu mantu un pats sevi izputināt.

Vakarā satieku paziņu un stāstu, kā man Rīgā gāja. Viņa sāk smieties - izrādās, arī pirms kāda laika uzķērusies uz šīs pašas makšķeres, tikai ar citu adresi. Atbrauc draudzene, saķer galvu: "Nepiemini man to!" Viņas dēls kārtīgi nomaksājis naudiņu, arī brīnumlīdzekli nopircis un nu gaida savu Losandželosas čeku jau kādu gadu...

P.S. Pirms dažām dienām šis pats sludinājums greznoja "Neatkarīgo".

Manu uzvārdu lūdzu nepublicēt.

Citi raksti sadaļā: Viedokļi

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk