Mūsu dižnovadnieku pieminot

Pūpolsvētdienas rītā tālajā Austrālijā, Melburnā pārstājusi pukstēt mūsu ievērojamā novadnieka EDGARA DUNSDORFA (1904 - 2002) sirds. Bēres notikušas trīs dienas vēlāk - 27. martā.

Edgars Dunsdorfs bija Saldus meldermeistara un privātskolotājas dēls, dzimis, bērnību un jaunību pavadījis Saldū. Rīgā studējis tautsaimniecību un jau agri ar savām publikācijām izpelnījies ievērību kā tautsaimniecības, tā vēstures nozarēs. Drīz vien pēc Universitātes pabeigšanas viņš kļūst par tās mācībspēku: 1937. gadā par privātdocentu, 1938. gadā par docentu un 1939. gadā jau par ārkārtas profesoru. Tautsaimniecības doktora grādu Dunsdorfam piešķir 1943. gadā.

Diemžēl vēstures apstākļi nav labvēlīgi jaunā zinātnieka karjerai. 1944. gadā viņš dodas trimdā - uz Vāciju, kur, starp citu, ir viens no Baltijas universitātes vadītājiem. 1948. gadā viņš pārvietojas uz Austrāliju, kur strādā Melburnas universitātē un paliek visu savu atlikušo mūžu - vairāk nekā pussimteni.

Retajam latviešu zinātniekam bijis tik daudz apbalvojumu un pagodinājumu kā Dunsdorfam. Jau 1936. gadā viņam piešķir toreizējā Kultūras fonda prēmiju. Krišjāņa Barona prēmijas viņš izpelnījies vairākkārt: Latvijā 1938., 1939. un 1940. gadā, trimdā - 1984. gadā. Amerikas Latviešu apvienības (ALA) balvu viņš saņem 1963., bet Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) balvu - 1971. gadā. Kārļa Gopera balvu Edgaram Dunsdorfam piešķir 1966., bet Tautas balvu - 1968. gadā. Latvijas Zinātņu akadēmija par savu goda locekli Dunsdorfu ievēl 1990. gadā, bet Latvijas Vēstures institūts par godabiedru - 1992. gadā. Pagodinājumi ar to vēl nebeidzas. 1994. gadā sirmais zinātnieks tiek apbalvots ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu un 1966. gadā ar Latvijas Universitātes goda doktora grādu vēsturē.

Par Triju zvaigžņu ordeņa virsnieku Edgars Dunsdorfs kļūst 1995. gadā. Un jāpiemin arī, ka kopš 1996. gada mūsu novadnieks ir Saldus Goda pilsonis. 1998. gadā saldenieki nodibina prēmiju, kas piešķirama par nopelniem pētniecībā un pedagoģijā, proti, Edgara Dunsdorfa prēmiju.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš par Dunsdorfu saka, ka viņš esot pats ražīgākais, pats daudzpusīgākais un arī pats kritiskākais no visiem mūsu vēsturniekiem. Tas tiesa. To pierāda viņa daudzie darbi - 59 viņa paša sarakstītās, 13 viņa rediģētās, bez tam vēl 14 tulkotu grāmatu (pēdējās visas ir par skautiem un skautismu), tāpat 46 viņa rediģētie periodiskie izdevumi, to vidū 31 rakstu krājuma "Archīvs" sējums (arī tajos daudz paša Dunsdorfa rakstu). Un kur tad vēl laikrakstos, žurnālos un kopkrājumos publicētie raksti, kopskaitā vairāk nekā seši simti. Visas šīs publikācijas kopā liecina par autora interešu daudzpusību un neparastajām darba spējām, kas saglabājās līdz pat 95 gadu vecumam un vēl ilgāk.

Garie mūža gadi nav aizvadīti velti. Pastrādāts ir daudz, pat ļoti daudz. Un lielākoties tie ir svarīgi pētījumi vai pētījumu apkopojumi, kas bagātinājuši mūsu vēstures zinātnes vērtību apcirkņus.

Drīz vien pēc tam, kad bija kritis dzelzs priekškars, sākām ar Edgaru Dunsdorfu sarakstīties. Sūtīju viņam avīžizgriezumus un citus materiālus par Saldu un saldeniekiem, profesors savukārt man atsūtīja dažu labu no savām grāmatām. Vēl vairāk grāmatu no tālā novadnieka saņēma Saldus bibliotēka, un šķiet, ka arī Saldus ģimnāzija nepalika gluži tukšā. Profesoram bija, ko dāvināt, un viņš mīļuprāt dāvināja.

Sirmā zinātnieka darbīgo mūžu it kā noslēdz un vainago viņa pēdējais lielais darbs - "Grāmata par Saldu" (1995. gadā). Aplis ir gatavs. Pats atrazdamies tālu no dzimtenes Latvijas, grāmatas autors savā bērnības un jaunības pilsētā atgriežas ar šo grāmatu. Tur ir daudz faktu, daudz spriedumu, daudz atziņu. Bet tur ir arī daudz sirds siltuma, ko vecais profesors gadu desmitiem ilgi pratis saglabāt pret savu dzimto pusi.

Edgars Dunsdorfs bija Zinātnieks ar lielo burtu. Patiesība viņam bija augstākā vērtība. Taču viņš mācēja arī pasmaidīt, mācēja būt asprātīgs un zobgalīgs. Bet tas jau ir cits stāsts.

Nobeigumā gribu gan piebilst, ka profesora dzīvesbiedre Lilija Dunsdorfa visu mūžu, bet jo sevišķi pēdējā gadu desmitā bija neaizstājams palīgs gan mājas solī, gan zinātniskajos darbos. Pienācis laiks viņai būt jo sevišķi stiprai, jo nu viņa paliek viena.

Edgara Dunsdorfa vairs nav. Bet viņa daudzie darbi paliek. Paliek zinātnei, paliek Latvijai un latviešu tautai, paliek arī mums, saldeniekiem.