Kaut kas nav kārtībā

Šonedēļ mani pārsteidza ziņa, ka viena no labākajām skolotājām rajonā iet prom no skolas, lai strādātu ārzemēs - lasītu sēnes. Protams, ne jau gluži mežā, bet kāda īru zemnieka saimniecībā.

Kāpēc skolotāja ar divdesmit gadu darba stāžu izšķīrās par šādu soli? "Man beidzot sevis kļuva žēl," viņa atzīstas. To, ka skolotāju algas ir pazemojoši mazas, zina visi, bet tas nav vienīgais un galvenais iemesls. Vienādi par savu darbu saņem gan izcils skolotājs, gan tas, kurš skolēniem parāda vietu grāmatā, no kuras līdz kurai mājās jāizlasa jaunā viela. Tātad skolotāji algu saņem par kvantitāti (stundu skaitu), nevis kvalitāti.

Vēl kas. Labam skolotājam Latvijā trūkst karjeras iespēju. Cik gadu var strādāt vienā skolā? Divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit? Nepieciešams kaut uz neilgu laiku izrauties no ierastās vides, lai pēc tam ar jaunu iedvesmu atgrieztos skolā. Atliek secināt, ka valsts nedomā par izciliem un labiem skolotājiem.

Interesanti, kas vēl pēc divdesmit gadiem strādās skolās? Vecākās skolotāju paaudzes tur vairs nebūs, bet tie, kam šodien pāri četrdesmit, ies pensijā. Kur tad radīsies pieredzes bagātie un zinošie skolotāji, ja šodien skolās jauno ir tik maz?

Bet manis pieminētajai skolotājai ir vēl kāds prozaiskāks aiziešanas iemesls. Pēc divdesmit skolā nostrādātiem gadiem viņa grib dzīvot normālā labiekārtotā dzīvoklī, kuru diemžēl par savu algu nevar nopirkt. Un, ja tagad nebūtu sadūšojusies spert šo radikālo soli dzīvē, tad pēc desmit gadiem diez vai gribētos kaut ko līdzīgu darīt. Un vēl pēc desmit gadiem jau būs pensijas vecums. Tā var sanākt, ka viss mūžs jāpavada jumtistabiņā. Protams, vēl jau ir kredīta iespējas. Tikai neaizmirsīsim, ka reizē ar kredītsaistību pildīšanu ir arī jāēd, pieklājīgi jāapģērbjas... jādzīvo.

Šobrīd skolotāja ir optimisma pilna, savu izšķiršanos nemaz nenožēlo, jo fiziska darba nebaidās. Nākamo gadu, varbūt arī ilgāk, viņa gatavojas pavadīt, lasot sēnes. Paradokss - ārzemēs, strādājot pašu vienkāršāko darbu, dzīvokli var nopelnīt pāris gados, Latvijā tam nepietiek pat pēc divdesmit darba gadiem. Tā pie mums ir novērtēta skolotāja profesija. Kaut kas taču nav kārtībā!