Kā lauciniecei gāja pilsētā

Viss sākās negaidīti. Saslima mans mīlulis Pičuks. Liels un spēcīgs runcis, bet tualetes kārtošanā radās grūtības. Uztraukumā zvanīju veterinārajam dakterim, un viņš ieteica savākt tualetē kārtotās runča lietas un aizvest pārbaudīt uz laboratoriju Saldū. Neko darīt, savācu, kas likts, ieliku vecā makā, lai neizbirst pa somu, un sēdos autobusā.

Saldū ierados diezgan agri, tādēļ izlēmu kafejnīcā ieturēt brokastis. Pie letes pasūtīju ēdienu, bet tā gadījās, ka vispirms izņēmu maciņu, kurā laboratorijai paredzētās vielas. Atliku to sānis, lai varētu sameklēt arī maciņu ar naudu. Netālu grozījās daži pusaudži. Kad beidzot atradu naudas maciņu, pārdevēja bija izbrīnīta, ka man to ir divi, bet... pirmais, ko biju uz letes nolikusi, tikmēr bija pazudis. Kad pārdevēja vaicāja, kas bijis tajā, ko paķēruši puikas, nācās vien stāstīt. Pārdevēja smējās ilgi, jo neko tādu viņa nebija dzirdējusi. Kad jautāju, kādēļ man neteica par puikām, sacīja pavisam nopietni - puikas pēc tam izsitīšot logus, jo reiz atriebjoties sabojājuši viņas automašīnas stiklus.

Silti ieteica man savu mantu rūpīgāk sargāt, jo pusaudži mēdzot izraut no rokām arī somas, īpaši - vecākiem cilvēkiem. Nu zināju, ka jābūt piesardzīgai, jo katrs santīms ierēķināts. Pičukam bija jāpaliek bez laboratorijas izmeklējumiem. Veterinārajā aptiekā izstāstīju par runča vainām un nopirku zāles.

Kad šo to biju sapirkusies tirgū, devos uz autoostu. Līdz mājās braukšanai laika vēl daudz, tādēļ vēroju publiku un centos uzminēt, kurš no jauniešiem ir puisis, kurš - meitene. Visiem kājās bikses, visiem ausīs auskari. Te, kur bijis, kur nē - kāds pieskaras pie pleca. Satrūkos - ka tikai kāds negrib man no rokām somu izraut! Skatos, paziņa Liene. Vaicā, ko tad es Saldū darot. Vai nu iešu par sava Pičuka kaitēm stāstīt! Saku, ka atbraucu šo to nopirkt. Lienei līdzi skuķis, vaicāju, kā tad sauc. Nekāds ne skuķis, tas esot viņas puika Jančuks, un tie garie mati tagad modē. Liene stāsta: saņēmusi bērnu pabalstu un tūlīt uz pilsētu. Jancim esot sava džude, un puikam jādarot, kā viņa liek, citādi draudzībai beigas. Atbraukuši Saldū Jancim iešaut nabā auskaru, un ar īso krekliņu izskatoties tik kolosāli! Liene saka puikam, lai tak Alises tantei parādot to auskaru. Janča netīrā vēdera vidū spožais riņķis izskatās tiešām vareni! Bet Liene stāsta, ka daudz Janča draudzenei tērēts - ziedi, krāsas, aizsarglietas, lai bērnu nebūtu, jo skuķim skola jābeidz. Kad vēlāk visu pārdomāju, sapratu, ka Liene ir laba māte. Izsalkumu var pieciest, to citi ij nemanīs, bet skaistumu redzēs daudzi.

Lūk, tā man, lauciniecei, pagāja notikumiem bagāta diena pilsētā.

Alises tantes vēstuli publicēšanai sagatavoja

Tamāra Kļaviņa