2002. gada 13. nedēļa

Saldenieki marta beigās savās vēstuļkastītēs atrada jaunu avīzi - "Mūsu Īpašums". Tas ir Saldus pilsētas dzīvojamo māju privatizācijas komisijas, pašvaldības uzņēmuma "Saldus siltums", "Namu pārvalde", "Komunālo uzņēmumu kombināts", SIA "Saldus namsaimnieks" informatīvais izdevums, un to paredzēts izdot reizi ceturksnī. Neņemos pareģot, vai jaunā avīze palīdzēs saldeniekiem labāk saprasties ar minētajiem pilsētas uzņēmumiem, bet varbūt tomēr.

Šajā sakarā man vaicājums. Jau padomju gados dažs ciems, daža lauku lielsaimniecība pasāka izdot savas avīzes. Salīdzinot ar tagadni, periodikas sortiments bija niecīgs. Tagad turpretī avīžu un avīzīšu klāsts kļuvis tīri vai nepārredzams. Savi izdevumi ir pašvaldībām, savi draudzēm, savi skolām utt. Vai mūsu novadā ir kāda iestāde (muzejs, bibliotēka, skola), kur tiek uzkrāti visi šie daudzie izdevumi? Novada vēsturniekiem šādas kolekcijas nākotnē varētu būt visai svarīgas un noderīgas. Varētu būt, ja tās būtu.

***

Vēstuļkastītēs bija salikti arī "Ceļavēji" - avīzītes, kas laikam domātas kā pamudinājums, lai piedalāmies Latvijas kuģniecības privatizācijā. Diemžēl jau pēc dažām dienām televīzijā izdzirdu, ka "publiskais piedāvājums" noslēdzies. Skumji. Es tā būtu gribējis iegādāties kādu kuģīti. Kuģa man nav un nebūs, nāksies vien staigāt pa sauszemi kājām...

***

Kaimiņš interesējas, ko es darot, kad jūtoties nepelnīti apvainots. Neko nedaru. Sakožu zobus un ciešu klusu. Vai tad galugalā Puškinam nav taisnība? (Redakcijas piezīme - dienasgrāmatas autors te laikam domājis Puškina slaveno odu "Piemineklis", konkrēti - tās pēdējo rindu.)

***

Nereti avīzēs vai žurnālos gadās izlasīt varen trāpīgus domu graudus. Bet es izlasu, nopriecājos, un viss. Turpmāk esmu nolēmis interesantākos no tiem ierakstīt savā dienasgrāmatā. Lai nepazūd. Šoreiz pirmie piemēri.

"Cūkas var būt talantīgas, pat ļoti talantīgas. Tomēr - tikušas pie naudas siles, tās ir tikai cūkas." Viktors Avotiņš.

"Briseles piena upes un ķīseļa krasti nav tā vērti, lai latvieši zaudētu savu kultūru un valodu." Nikolajs Stepanovs (Gulbenes rajona padomes un pilsētas domes priekšsēdis, pēc tautības krievs).

***

Televīzijas raidījumā "Jakubāna virtuve" pagalam nesaderīgs pāris - Rubiks ar mācītāju. Ko dzirdēt jau bija gan - abiem daudz kas bija sakāms. Taču ieguvums mazs, kad abi reizē runā, neko lielu saprast nebija iespējams. Citreiz Jakubāns varētu aicināt uz raidījumu suni un kaķi, tie varbūt tik traki neplēstos.

Paldies Dievam, pasaulē vēl ir arī saticīgi cilvēki. Cilvēki, kurus tauta mīl. Jakubāna virtuvē tāds bija ielas muzikants. Viņš pateica dažus laipnus vārdus, iepūta savā saksofonā, un raidījums varēja beigties gaišā noskaņā.

***

Igaunīši, bālelīši! Viņi atkal mums priekšā. Viņi pirmie atteicās no prasības deputātiem mācēt valsts valodu, un mums atlika tikai sekot. Tagad viņi pirmie atcēluši likumu par mācībām valsts valodā skolās, un mums atkal atliks tikai sekot.

Velti mēs te vērojam vēja rādītājus un pēc tiem grozām savus likumus. Galugalā viss taču notiks tā, kā vēlēsies Eiropa un NATO. Ja jau esam atsacījušies "paši sev likumus lemt" (Plūdons), tad tā arī paliks un būs: tie īstie noteicēji pār mūsu zemi un valsti būs "viņi" - eiropieši un nato-ieši. Drīzi vien mūsu deputātiem un ministriem pašiem nekas vairs nebūs jālemj. Vienīgais pienākums būs saņemt algu un parakstīties.

***

Tik daudz asiņu gadsimtiem ilgi lijis, līst un vēl līs par svēto nosauktajā zemē! Tieši Lielajā piektdienā Šārons uzsācis savu lielo, domājams, izšķirošo triecienu palestīniešiem, pie tās pašas reizes Arafatu pasludinot par savu ienaidnieku Nr. 1 (daudz gan tagad to dižienaidnieku: Sadams Huseins, bin Ladens, Arafats...). Varbūt tad reiz tie aborigēni sapratīs, ka taisnība ir Jahvem, nevis Allaham.

Brīnums gan. Ir jau tik daudz draudēts, tik daudz nogalināts, tik daudz mājokļu ar buldozeriem nolīdzināts, bet tie muļķa palestīnieši izraēļus kā nemīl, tā nemīl.