"Aizslēgtas durvis" nav atrisinājums

Pārdomas raisošs bija arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis Lieldienās, ko no Doma baznīcas translēja Latvijas televīzija. Arhibīskaps uzsvēra, ka vēsti par Kristus augšāmcelšanos skaļāk vai klusāk paužam Lieldienās, taču to, ka "patiešām Kristus ir augšāmcēlies!", kas dod cerību, ikdienā piedzīvo daudzi ticīgie. Jānis Vanags atgādināja par Lieldienu rītu, kad Kristus kaps tika atrasts tukšs, bet viņa mācekļi apjukuši pulcējās aiz slēgtām durvīm neziņā un bailēs - kas notiks tālāk?

Vai arī šodien nereti nepiedzīvojam šādas situācijas? Tā vietā, lai ar ticību un dvēseles mieru sagaidītu un mēģinātu tikt galā ar savas dzīves un dvēseles sarežģījumiem, mēs "aizslēdzam durvis", ievelkamies savās "gliemežnīcās". Uz brīdi jūtamies šķietamā drošībā. Bet agri vai vēlu durvis būs jāatver! Taču var izrādīties, ka tad jau ir par vēlu.

Nesen nejauši nācās dzirdēt, kā jauna sieviete, kurai nepieciešamas papildu analīzes, lai ārsti varētu pārliecināties, vai audzējs ir labdabīgs vai ļaundabīgs, atteicās no tālākas izmeklēšanas. Ir cilvēciski izprotamas bailes uzzināt skaidru diagnozi. Bet vilcināšanās taču nav atrisinājums, vien lielāki sarežģījumi un zaudēts laiks, iespējas atgūt veselību vai vismaz paildzināt savu dzīvi par dažiem gadiem. Manuprāt, milzīgu ļaunumu mūsu sabiedrībai nodara dažādi brīnumdakteri un nostāsti par viņu spējām. Iespējams, tā ir bijusi Dieva griba, iespējams, ka tiešām vienā gadījumā no tūkstoša brīnums notiek. Taču visbiežāk "galvas iebāšana smiltīs" beidzas traģiski. Latvijā jau bez visa tā ir daudz gadījumu, kad ļaundabīgos audzējus dažādu iemeslu dēļ (ģimenes ārstu paviršība, paša pacienta it kā labā pašsajūta - neskries taču pie ārsta, ja nekas īpašs nekait!) atklāj novēloti. Ka vieglprātīgi pret savu veselību izturas pats pacients, ir nepiedodami.

Vēl viens "aizslēgto durvju" sindroms ir teātra spēlēšana par Eiropas Savienības un NATO tēmām. Politiķu uzstāšanās, kas hamletiski pauž "būt vai nebūt", nevairo ne eirooptimistus, ne skeptiķus. Varbūt tiešām mums ES ir vienīgā iespēja, taču gribētos jau iepriekš šai iespējai būt sagatavotiem. Diemžēl joprojām eiropolitika galvenokārt tiek taisīta "aiz aizslēgtām durvīm". Kaimiņvalsts Igaunija (jau atkal pirmā no Baltijas valstīm!) aprēķinājusi, ka savas valsts lauksaimniecības sakārtošana atbilstoši ES prasībām no valsts prasīs desmito daļu no gada budžeta. Poļus, līdzīgi latviešiem, baida iespējamās ekonomiskās sekas, ko izjutīs zemniecība. ES dalībvalsti Nīderlandi satrauc aizvien lielākais korporatīvisms Eiropas Savienības varas gaiteņos, nelielas izredzēto grupas centieni saņemt vadības grožus savās rokās. Diez vai sabiedrības plašai un detalizētai informētībai ir sakars - referendumā nobalsosim vai nenobalsosim par iestāšanos ES. Rumānijā un Bulgārijā, kuras sarunu gaitā krietni atpaliek no Latvijas tempiem, 80 procentu iedzīvotāju atbalsta iestāšanos ES. Taisnība, šķiet, ir politologam V. Hermanim, ka Latvijā eiroskeptiķu palielināšanās varētu būt saistīta tieši ar neuzticību politiķiem un valdībai. Cilvēki jūt, ka netiek teikta visa taisnība, un tieši tāpēc netic politiķu eiforijai par Eiropas Savienību.

Ir viens ceļš - atvērt durvis un paskatīties patiesībai acīs. Un, iespējams, pat tad, ja tā izrādīsies rūgtāka nekā cerēts, mēs izvēlēsimies to.