Kā es āderes meklēju

Tas notika sen, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā. Vienrīt pie manis, priecīgi satraukts, atsteidzās brālēns. Teica: viņi strādājot gaterī, un viens vīrs mākot rīkoties ar rīkstīti. No visiem astoņiem tikai brālēnam tā klausījusi. Teica: tad jau tev arī klausīs. Tā arī notika.

No tā laika, lai kur iedams vai strādādams, brīvos brīžos pētīju starojumus, kas nāk no zemes. Manuprāt, to var daudzi, tikai jābūt harmonijā ar sevi, dabu un Visumu. Strādājot par celtnieku un restauratoru, daudz iznāca pārvietoties pa Kurzemi un visu Latviju. Pētīju starojuma iedarbību uz ēkām, vēsturiskiem objektiem, baznīcām un jaunbūvēm.

Senos laikos cilvēki zināja, kā celt ēkas, izmantojot dažādus starojumus. Parasti uz šīm vietām mājas necēla. Reizēm vecās ēkās zem manteļskursteņa bija starojums. Varbūt, lai uguns labāk kurētos, virēja būtu mundrāka.

Baznīcās, kurās esmu strādājis, izpētīju, ka senie priesteri zināja par starojuma iedarbību uz cilvēku. Altāris vienmēr atradās starojuma krustpunktos. Tas varētu būt tāpēc, lai noteiktā augstumā virs krustpunkta esošam cilvēkam piemistu suģestijas spēks. Ja deputāti to zinātu!...

Ilgstoši uzturēties vai gulēt uz āderēm ir nepatīkami un veselībai kaitīgi.

Ēkas, kas nepārdomāti uzceltas uz šīm vietām, vienmēr bojājas, sēžas, met nost apmetumu, ir drēgnas.

Ēriks Ozols Saldū