2001. gada 46. nedēļa

Gada 46. nedēļu nodzīvojām valstssvētku zīmē - tos gaidot, sagaidot, svinot un pavadot. Man šie svētki sākās jau 16. novembrī, kad laipnas dāmas mani atvizināja uz bērnudārzu "Pasaciņa", kur gan "Pasaciņas", gan "Cerībiņas" audzinātājām bezmaz divi stundas stāstīju par savu dzīvi. Varētu to saukt arī par nule aizvadītā gadsimta Latvijas vēstures stundu, jo atsevišķu cilvēku biogrāfijas taču summējas par visas tautas biogrāfiju. Pats jutos nevis kā "Pasaciņā", bet gandrīz kā pasakā, jo neba katru dienu gadās tik uzmanīgi klausītāji. Dabūju tā izrunāties, ka i mēle piekusa.

18. novembris bija savā ziņā vēsturiska diena Latvijas Baznīcai. Svētku dievkalpojumā Māras baznīcā šoreiz piedalījās ne vien kristīgo konfesiju pārstāvji, bet arī laicīgās pasaules pārstāvji - ar Valsts prezidenti sākot un ar Rolandu Tjarvi, Jāni Stradiņu un Imantu Ziedoni nobeidzot. Izsacīdami katrs savu, visi kopā viņi izteica tautas sāpi. Arhibīskapa Jāņa Vanaga ideja lūgšanā vienot visus nozīmē mūsu Baznīcas demokratizāciju - virzību uz vēlamo. Lai nekad vairs mūsu Baznīca nebūtu kungu, bet tiešām un pa īstam tautas baznīca.

18. novembra pievakarē kultūras namā Saldus novadnieku tikšanās. Nevainojami to prata novadīt Lida Čevere. Bija interesanti daudz ko līdz šim nezināmu uzzināt, arī līdz šim nepazītus novadniekus iepazīt. Varēja būt un biju mierā ar visu un visiem. Izņemot sevi pašu, jo sagadījās tā, ka gandrīz apkritu. Neko darīt: man, redz, tie gadiņi, tie gadiņi... Un vēl kas. Ja Saldū nebūtu mūzikas skolas, to steigšus vajadzētu atvērt. No šīs skolas prieks gan saldenieku ausīm, gan sirdīm.

***

Mana nedēļa sākās ar to, ka Valdis Bajārs atnesa pašu jaunāko "Signes" izdevumu - Aivara Freimaņa grāmatu. Tā interesanta jau ar to, ka pusi grāmatas aizņem "Nopietni stāsti", bet pēc tam, kad grāmatu apgriežam kājām gaisā, tajā lasāmi šī paša autora "Nenopietni stāstiņi". Daudz jauku ilustrāciju. Izrādās, ka izdevējs ar autoru ir veci paziņas, abi bijušie dobelnieki. Lasu un priecājos, jo Aivars Freimanis ir ne tikai lielisks kinomākslinieks, bet vienlaik arī ne mazāk talantīgs literāts. Spalva viņam klausa ne mazāk kā kinokamera. Laba grāmata.

***

Gandrīz neticami, bet fakts: Latvijā par spīti visam top filmas. Žūrijai bija, no kā izvēlēties. Radošais gars mūsu tautā joprojām dzīvs.

***

Turpinās novadu kalendāru tradīcija. Šoreiz man uz galda (paldies Dzidrai Šmitei!) jaunais "Liepājas kalendārs". Itin biezs (260 lpp.), bilžains un saturā daudzpusīgs. Nav nemaz tik sen, kad arī saldeniekiem bija savs kalendārs...

***

Vai tiešām Kalvītim tik stipri zobi, ka spēja pārkost cieto riekstu Jāni Nagli? Negribas ticēt. Nagļa krišanai var būt arī citādi izskaidrojumi. Viens, ka viņam pašam labpaticis atstāt atbildīgo posteni, lai izvairītos no iespējamām nepatikšanām. Otrs - ticamāks, ka partijas savu t.s. reitingu labad upurēja Nagli. Vismaz Tautas partijas popularitāte nu vienā iedzīvotāju daļā būs manāmi cēlusies. Kazi, varbūt i Latvijas ceļš būtu balsojis pret Nagli, ja tas neizskatītos tik neglīti - paši pret savu partijas biedru.

Lai nu kā, Nagļa ēra nu ir galā. Viens augonis izgriezts. Bet vai nu Naglis būs vienīgais, kas jāoperē? Interesanti vēl, ka noslēpumainība šoreiz tik liela, ka i pašam Naglim neesot pateikts, par kuru no viņa grēkiem tas atbrīvots. Savā laikā Padomju impērija bija slavena ar daudzajiem noslēpumiem. Rādās, ka mēs šajā ziņā cenšamies impēriju pārtrumpot.

***

Kas ir Jānis Domburs? Visai despotisks žurnālists. Taču (bet varbūt taisni despotisma dēļ) viņa raidījums "Kas notiek Latvijā" ir varen labs un visiem silti ieteicams. Tur daudz kas interesants nāk klajā.