Notiek daži brīnumi...

Es satieku brīnišķīgus cilvēkus, kas dāsni dala savas bagātības. Ne zeltu, ne sudrabu, ne rotas - tādu viņiem nemaz nav. Sirmi un pieredzējuši viņi gaiši stāsta man savu dzīvi. Vai mūžā piedzīvotais nav vislielākā bagātība, ko neiegūt ne par kādu naudu? Un vai tā nav ārkārtīga vērtība tam, kas vēl nav izdzīvojis, bet var paņemt kā pamācību, kā aprēķinus savai dzīvei?

Klausos stāstus par pagātni. Par sūriem laikiem un smagu darbu, par Pirmo un Otro pasaules karu. Nāca un gāja karavīri gan labi, gan nežēlīgi, un ar maziem bērniem uz rokām bija jāpamet mājas. Visa iedzīve jāatstāj, jo - cik vari panest, cik aizvest zirga pajūgā līdzi? Bēgļos jāpārtiek no žēlastības, kopā ar citiem jāmitinās svešā pajumtē vai jāslēpjas. Bet var būt, ka nemaz nav vietas, kur apmesties, jo visas mājas ceļā jau pilnas izmisušu cilvēku.

Vai priecīgs var būt stāsts par atgriešanos? Ja, uz mājvietu raugoties, skaidrs - visa dzīve atkal jāsāk no jauna. Vēl jau gan var - vēl spēka kaulos pietiek. Bērniem grūti, saulainu dienu ir bezgala maz.

Kurš gan izlēma, ka visas cilvēces sāpes un ciešanas jāizdala cilvēkiem, kurus izsūta? Par pārliecību, par nojausmu, par labklājību, par to, ka ir, - kā kuru. Tālu prom no mājām, svešumā, apcietinājumā, darbos, necilvēciskos apstākļos, aukstumā, badā...

Cik ilgi iespējams nosēdēt vienatnē aklā tumsā mitrā karcerī, neapzinoties ne laika, ne telpas, ne notikumu un saprāta robežas? Cik ilgi iespējams katru dienas stundu uzsākt kā pēdējo savā mūžā, nezinot, vai tā vispār beigsies? Kā pārciest sāpes un sadziedēt rētas, ja līdzās ir cilvēki, kurus sakropļotus vairs nevar atpazīt?

Vai priecīgs var būt stāsts par atgriešanos? Ja ceļš uz mājām ir badains murgs, ja tas jāpavada, uz vilciena kāpnītēm nemaņā karājoties pašam savā siksnā. Ja mājas sagaida tukšas, bez mīļajiem. Kā dzīvot tālāk, kur ņemt spēku to darīt un nedomāt vienu vienīgo domu - par atriebšanos?

Nesen dzirdēju skaistus vārdus: "Mēs nākam no nekurienes un aiziesim nebūtībā. Un starp šiem diviem punktiem ir mūsu dzīve, kurā notiek daži brīnumi..." Miers, mājas, maize galdā un veseli cilvēki ap mums - vai tā nav vērtība pasaulē, kurā var būt arī pavisam citādi?

Klāt pavasaris, no jauna mostas dzīvība. Vai esi padomājis, ka ir taču zemes, kurās cilvēki nepazīst pavasari? Tā ir tik liela laime - ik gadu piedzīvot atjaunotni, ik gadu...

Vai jūti brīnumus savā dzīvē?