Vēlreiz par jauniešiem un diskotēkām

"Saldus Zeme" saņēmusi vēstuli, kura tapusi pēc Iritas vēstules "Kursīšos vēlas diskotēkas" ("SZ" 17. nov.) izlasīšanas. Šoreiz raksta kāda bijusī kursīšniece, kas nevēlas, lai viņas vārds avīzē tiktu minēts.

"Tiesa gan, Irita, izlasot jūsu vēstuli, ir par ko padomāt. Rakstu tādēļ, ka pati esmu māte, izglītības - kultūras darbiniece, daudzus gadus dzīvojusi un strādājusi Kursīšos. Lai gan dzīves ceļš ir aizvedis uz citu pusi, ar daudziem kursīšniekiem kopā vadīti gan prieka, gan bēdu mirkļi. Tie, kas toreiz bija mazi bērneļi, tagad paši audzina savējos. Tā ka iespējams, pazīstu arī vēstules autores vecākus.

Pirmkārt, es nepiekrītu, ka jauniešiem šodien kāds kaut ko atņem, un, ja diskotēka ir vienīgais izklaides veids, tad, vēstuli pat tālāk nelasot, jau skaidrs, kāda līmeņa cilvēks ir rakstītājs. Jā, neviens un nekad un nekur jums neko neatņem, vienīgi jūs, daudzi jaunieši, paši sev gan. Frāze "māte sūdzējās"… Labi jau, ka sadega tikai džemperis. Pareizi. Acis jātur vaļā un nav ko līst tur, kur kāds velk dūmu. Tikai nav teikts, cik tad gadiņu šiem dūmu vilcējiem. Cik tādu zēnu un meiteņu ar tiem kvēpekļiem mutē nav redzami visur. Un viņi izskatās, maigi izsakoties, muļķīgi. Caur tiem dūmiem viņi varētu gan pavērt savas actiņas un paskatīties, kā uz viņiem noraugās apkārtējā pasaule - nu ne jau tie vien, ko saucat par nejēgām večiem, bet par laimi daļa arī jūsu vienaudžu.

Un ko tad tiem vecākiem darīt? Badā jūs mērdēt? Zināt, var jau melot, tikai skaidrs ir viens, ka tie vecāki jau nu nemaz tik dumji nav. Visi meli atklājas ātrāk vai vēlāk. Par to cietīsiet jūs paši, mīļie melīši, un vecāki to saprot, neatkarīgi no tā, vai viņi paši savu bērnu ciešanas piedzīvos vai arī vairs nebūs lemts. Ir lietas, kas pastāv neatkarīgi no cilvēka vēlēšanās vai nevēlēšanās. Pāri visam.

Jā, tā nu ir "traģēdija" - ko nu mēs tagad vakaros, bērniņi, darīsim. Redzi, Irita, varbūt saejiet kopā tie vairāki jaunieši un pakustiniet savas smadzenītes. Galviņas taču jums ir, ja varat tik daudz prasību izvirzīt citiem. Izdomājiet, ko un kā cilvēcīgi izdarīt paši turpat uz vietas. Tad parunājiet (nopietni) ar kādu pieaugušo, kam jūsu intereses jāuzklausa. Nu, var jau braukt uz kaimiņiem, bet ar to ballīšu braukšanu jau arī kopā dzīvo jautājums - kā? Labi, ka pēc braukšanas neviens nekad nekur nebūtu jānes… Labi, ka kādās diskotēkās neviens vēl neizdomā pieprasīt auklīti (pieaugušo cilvēku) un varbūt arī pamperus. Prezervatīvus (labi, ka tā), cigaretes un ar ko vēl apreibināties jau nu gan parasti atrod paši. Apvainojāties? Lūdzu!

Sarunājiet to kārtīgo dīdžeju, noorganizējiet savu jauno, trako cilvēciņu baru, bet nu gan labā nozīmē. Neviens jums neatteiks. Jūs rakstāt, ka jums atņem. Ja atņem, tātad bija iedots - gatavs, noorganizēts vakars. Nemācējāt paņemt un noturēt. Viss!

Es pagājušonedēļ ielūkojos vienā mūsu rajona diskotēkā. No pieaugušajiem tur dežurēja laikam gan kādas divas sievietes. Pārpildīta zāle nebija. Tukša arī ne. Bet tie cilvēciņi, kas tur bija ieradušies ar domu izkustēties, to arī darīja no visas sirds. Sviedri lija aumaļām. Mēs, tantuki, ar smaidu pa brīdim gājām ārā, jo troksnis un gaismas nebija mums. Tikai pēc tam pamanīju, ka jaunieši uzsmaida mums un mūzika ir nedaudz klusāka. Nebija nekādas nesaprašanās - lēnām jau viss atkal aizgāja skaļumā. Dīdžejs rāvās līdz balss izsīkumam, jaunieši izsviedrējās kā īstā lauku pirtī, un kam tur kas iebilstams? Kāds teiks, ka tā nebija? Bija. Nekas nav izdomāts.

Problēmas ir vienmēr un visur, ja vien mēs paši tās radām. Arī starp valša piekritējiem ir pīpmaņi, kaušļi - ja uzņemta dūša. Tā vienmēr ir bijis un būs. Man Kursīšos bija laime strādāt ar palielu kolektīvu. Man viņi bija un ir jauki cilvēki. Visādi gāja. Tagad par to laiku ne vienu vien labu joku varētu plēst. Varbūt arī kādam toreiz kaut kas nepatika. Pēc vēstules spriežot, neliekas, ka tagad tur dzīve ir apstājusies. Problēmas ir, bija un būs. Tāda ir dzīve. Dzīvē neviens arī klāt nedežurēs. Nevienā kultūras iestādē nav jāliek pie katra stūra policists gan iekšpusē, gan ārpusē. Tādas iestādes ir, bet citai publikai, ar citu nosaukumu. Paša ziņā ir izvēle, pie kuras puses palikt."