Nodokļi, protams, jāmaksā, bet...

Kāds ārzemnieks par mums teicis - latvieši dzied, dzer alu un nemaksā nodokļus.

Dziedātājtauta - tas ir skaisti. Alus dzērāji -, ja to dara ar mēru, nav nekas slikts. Nodokļu nemaksātāji - teorētiski tas ir slikti, bet praktiski sabiedrībā tik strikti negatīva vērtējuma tam nemaz nav. Atcerieties, ko domājam tajā brīdī, kad maksājam valstij nodokļus: ko valsts mums dod pretī?

Ja valstī būtu negatīva attieksme pret nodokļu nemaksātājiem, tad strādājošie nepieļautu, ka daļu algas viņiem maksā aploksnē.

Labklājības ministrs pagājušajā nedēļā paziņoja, ka nepieciešams līdz 80 latiem paaugstināt minimālo algu.Tieši privātajā biznesā redzams, ka daudzi saņem minimālo algu, tāpēc valsts gūšot ieņēmumus nodokļu veidā, bet izdevumi nebūšot lieli, jo valsts iestādēs minimālās algas saņēmēju īpatsvars ir neliels. Ja privātajā biznesā alga tiek maksāta aploksnēs, tad vismaz 20 latus no tām nāktos izvilkt un par tiem maksāt nodokļus. No šāda viedokļa raugoties, Požarnova ierosinājums ir labs.

Nenoliedzami, papildu 20 lati tiem, kas patiešām saņem tikai 60, arī ir svarīgi. Bet dzīves kvalitāti tas, protams, nekādi neizmainīs, jo ar minimālo algu varbūt var tikai izdzīvot, nevis normāli dzīvot.

Uzņēmēji šo ierosinājumu vērtē neviennozīmīgi, jo paaugstināsies nodokļu maksājumi. Budžeta gada vidū šādas pārmaiņas ir nepatīkamas, jo, tāpat kā mēs katrs, arī viņi rēķina: šogad varam atļauties iegādāties šo, kāds cits pirkums pagaidām būs jāatliek. Ja pēkšņi rodas vēl kādi neparedzēti izdevumi, plānus var nākties mainīt. No šī viedokļa Požarnova ierosinājumu var vērtēt kā pirmsvēlēšanu populismu.

Bet galvenais iemesls, kāpēc cilvēki Latvijā negrib maksāt nodokļus (pieļauju, ka arī citās valstīs negrib, taču to dara), ir neticība valstij. Mēs arvien mazāk redzam, ko valsts mums dod pretī, kāds labums mums no tā, ka esam godīgi nodokļu maksātāji.

Piemēram, finansu ministrs uzsver, ka šī gada valsts budžetā veselības aizsardzībai ir nozīmīgākais pieaugums visos pēdējos gados. Bet - ko mēs redzam dzīvē? Pacientiem par visu un arvien vairāk jāmaksā, plānveida operāciju rinda aug garumā, uz endoprotezēšanu jāgaida pat desmit gadu, vidējam medicīniskajam personālam algas nepaaugstinās, valsts apmaksāto zāļu skaits sarūk... Vienkāršs Latvijas iedzīvotājs, kuram nepieciešama ārstēšanās, kuram jāaudzina un jāskolo bērni, rēķina, cik no nopelnītā viņš atdod valstij nodokļos, ko no valsts saņem pretī, kāda ir valsts attieksme pret viņa vecākiem - pensionāriem. Vai tas ir normāli, ka tikai pēc Satversmes tiesas lēmuma politiķi saprot, ka pensionāram arī ir cilvēktiesības un viņš drīkst saņemt visu savu nopelnīto pensiju. Bet demagoģiskas runas turpinās - redz, viņiem tagad jāmaksā pilna pensija, bet jums, parējiem, līdz ar to pensijas nevarēs indeksēt. Vai tā nav nekaunība - mēģināt savā starpā sarīdīt pensionārus?

Ja tautai - uzņēmējiem, vienkāršiem strādniekiem - ir skeptiska attieksme pret nodokļu maksāšanu, liela daļa vainas ir valstij. No malas izskatās, ka nodokļu naudu Latvijā ber caurā mucā. Nu, valstsvīri, sakārtojiet taču kaut vienu nozari valstī! Varbūt sāciet ar ceļiem? Citādi Eiropā iestāsimies, bet nebūs ceļu, pa ko turp aizbraukt?