Cena, ko maksājam

Viņdien zvanu uz Rīgu skolas biedrenei - kādu laiku neesam parunājušās. Dzirdu priecīgu balsi - iepriekšējā dienā tikusi brīva no slimnīcas, bet rīt gribētu braukt uz darbu. Vēl jau ir zilā lapa atkopšanās laikam, bet nevar mājās gulšņāt - jau tā dažādi darbi slimības dēļ iekavēti. Kas tad kaitēja? Asiņojoša kuņģa čūla.

Saku: lai taču pasaudzē sevi, bet viņa tikai smej - kā var runāt šajos laikos par sevis saudzēšanu! Ja gribi saglabāt darbavietu vai varbūt cerēt uz paaugstinājumu, par sevi jāaizmirst.

No rīta septiņos viņa jau sēž autiņā un ir ceļā uz Rīgas otru malu, kur lielā firmā atbildīgs amats. Vakaros ap septiņiem viņa bieži vien vēl ir turpat - pie dokumentiem savā kabinetā. Nereti brīvdienās mājinieki skaidro: viņa strādā, mājās nav. Atvaļinājumu nav redzējusi gadiem. Vai ēd pusdienas, kādu brīdi atpūšas? Kā kuro dienu. Un reiz tas mūžīgo pienākumu un stresu vadzis lūzis.

Lai noturētos darbavietā, šodien lietišķai sievietei vairs nepietiek ar gudru galvu, uzņēmību, apsviedīgumu, vajadzīgs vēl daudz kas cits - vienmēr labi izskatīties, vienmēr klientus sagaidīt ar smaidu, būt laipnai, saprotošai, izpalīdzīgai. Vai tas iespējams 12 stundas no vietas? Sievietes to spēj. Bet kāda ir cena, ko par šo būšanu formā maksā sieviete? Nereti darbavietas saglabāšana vai panākumi iespējami uz veselības, ģimenes un atpūtas rēķina.

Apbrīnoju tās lauku sievietes, kuras diendienā un bez brīvdienām spēj iznest uz saviem pleciem visu saimniecības un ģimenes dzīvi. Kamēr dažs vīrs, bez darba nonīcis, dodas kompānijas un pudelesbrāļu meklējumos, sievai paliek viss mājas solis - lopi, dārzs, bērni, sīkie mājkustoņi, ēdiena katli un veļas kalni. Viņa skalda malku un ved sienu. Ja vajag, nokauj cūku vai telēnu. Viņa apmazgā un aplāpa ģimeni.

Dažu labu brīdi nozog neatliekamiem darbiem, lai kaut ko izlasītu - bērni aug un izglītojas, un mātei negribas atpalikt. Viņa iekopj skaistu puķu dārzu un ada bezgalkrāšņus cimdus. Brīnos par to, ko viņa paspēj izdarīt, jo liekas - dienā ir nevis 24, bet vismaz 48 stundas.

Pasaule patiesībā turas uz sievietes pleciem. Esmu jautājusi, cik lauku sievietei paliek miegam. Bieži atbilde bijusi - pietiek ar četrām, piecām stundām. Viņas neuzskata, ka nodara sev pāri. Vienkārši - tā pierasts.

Kad Trīszvaigžņu ordeņus dala tās vai citas valsts karaļnama kambarsulaiņiem un zirgu staļļu pārvaldniekiem (to pieprasot starptautiskā etiķete), dusmās gribas vai gaisā lēkt. Tas ordenis un kāda brīva diena atpūtai būtu jāpiešķir pavisam parastām sievietēm, kurām nav augstdzimtību titulu. Viņas jau sen to ir pelnījušas.