2002. gada 17. nedēļa

"Neatkarīgā Rīta Avīze" ceļ brēku par naudām Rīgas hokeja halles celtniecībai. Apsūdz pašu premjeru, ka viņa vainas dēļ valsts tagad cietīšot milzīgus zaudējumus. Premjers atkal pretī: viņš nepavisam neesot pie vainas, ko tie avīžnieki tur pūšot pīlītes. Bet šoreiz žurnālistiem piebalso arī finanšu ministrs (tā teikt - viens Bērziņš pret otru Bērziņu). Nu, tāds ļembasts, ka vai nu. Kurā pusē taisnība, to man neprasiet. Ne es tur biju klāt, ne man kāds ko stāstīja. Lai nu kā, nesmukums tomēr liels. Ja izrādīsies, ka žurnālistiem un finanšu ministram taisnība, tad jau - vaimanuvai! - var vēl iznākt, ka valdība apgāžas. Bet varbūt arī ne. Pie mums jau tā mēdz notikt. Paklaigā, paklaigā un apklust. Tā teikt, pašu ļaudis. Katram savu reizīti var paslīdēt kāja...

***

Saņēmām Jura Bojāra Satversmes grozījumu projektu. Un Dombura raidījumā juristi to jau visai piekasīgi iztirzāja. Viena otra vietiņa arī man nav gluži pa prātam. Piemēram, tā, pret ko iebilda arī juristi, proti, ka 5 % barjera attiecināma arī uz mažoritāri ievēlamiem deputātu kandidātiem. Šī barjera jau pati par sevi ir antidemokrātiska (tie, kas balsojuši par mazajām partijām, nedabū pārstāvjus parlamentā). Un nepavisam to nedrīkstētu attiecināt uz mažoritāri ievēlamiem. Tad jau atkal tas pats vien sanāks: partiju diktatūra.

Biju domājis, ka sabiedriskā doma Bojāra projektam būs labvēlīgāka, bet nekā.

***

Tie karavīri, kas pirms neilga laika pa jokam vien nosita jaunkareivi (jo tāda, rau, esot tradīcija - jaunos pieradināt pie veco dūrēm), nu visi notiesāti un dabūjuši atbilstošus sodus. Taču - visi piespriestie sodi ir tikai nosacīti...

Bet jaunkareivis ir miris. Pa īstam, nevis nosacīti. Lūk, kur tā starpība.

***

Publicēta statistika par ticībām un ticīgajiem Latvijā. Draudžu skaits mūsu valstī gadu gaitā audzis. Ja 1980. gadā bijusi tikai 631 draudze, 1990. gadā - 693, tad aizvadītajā 2001. gadā jau 1082 draudzes. Līdzīgi skaitļi (pa gadiem) nav publicēti par draudžu locekļiem, t. i., ticīgajiem, tāpēc nevaram zināt, ticīgo skaits Latvijā aug vai sarūk. 2001. gadā ticīgo kopskaits valstī bija (noapaļojot) 1 miljons 300 tūkstošu. Lielākās konfesijas: Romas katoļi (250 draudzes, 500 tūkstoši ticīgo), evaņģēliskie luterāņi (308 draudzes, 400 tūkstoši ticīgo), pareizticīgie (57 draudzes, 70 tūkstoši ticīgo). Pārējās (apmēram 25) konfesijas un sektas ir ar krietni mazāku draudžu un ticīgo skaitu, nevienai no tām nesasniedzot pilnus 10 tūkstošus draudzes locekļu. Vairāk nekā 5 tūkstoši ticīgo ir evaņģēliskajiem kristiešiem, Vasarsvētku draudzēm, baptistiem un jūdaistiem (Mozus ticīgajiem). Luterāņiem, katoļiem, pareizticīgajiem un baptistiem Latvijā katriem ir pa skolai, klosteri katoļiem ir trīs, pareizticīgajiem - divi.

Mazliet savādi, ka Latvijā (!) viena no vismazākajām konfesijām ir pati latviskākā no visām - dievturi (550 ticīgo 13 draudzēs).

***

Allaž vērtīgi ir TV raidījumi "Tāda ir dzīve". Sevišķi interesants bija 27. aprīļa raidījums ar režisoru Alfrēdu Jaunušānu un vienu viņa audzināto aktieru kursu. Jaunušāns - spilgta, kolorīta personība (viņu mazliet atminos no fakultātes laikiem, kad viņš vadīja pašdarbības ansambli). Daļa no viņa audzēkņiem tagad ir pazīstami aktieri, bet daudzi citi par aktieriem vai nu nekad nav strādājuši, vai arī skatuvi pametuši, bet ar dzīvi apmierināti visi, un visi arī pateicīgi par studijām Jaunušāna kursā.

Kā jau šajā raidījumā parasts, aktieri stāsta par sevi un savu darbu, un, cik cilvēku, tik atšķirīgu pastāstu. Kopīga visiem bija nostaļģija pēc skaistajiem jaunības gadiem, kad ne vien zāle bijusi zaļāka un saulīte siltāka, bet arī teātris lielākā cieņā. Vispār viņiem (un, jāatzīstas, arī man) tie šķita laiki, kad kultūra vēl tika uzskatīta par vērtību. Mākslas dzīve tad bijusi (un tiešām bija) rosīgāka, saturīgāka, dzeja pārdzīvoja savus ziedu laikus, skanēja Imanta Kalniņa dziesmas. No savas puses vēl piebildīšu, ka aktieriem tad nevajadzēja tērēt savu talantu reklāmās, piepelnīties varēja piemērotākā veidā - filmās.