Allaž par ātru!
Es allaž jūtos nesagatavota tam priecīgajam, kas nenovēršami notiek. Arī tagad, kārtējā pavasarī, kad kārtējo reizi plaukst lapas un vaļā veras ievas. Šis laiks gaidīts visu garo ziemu - reizēm, pelēkajā ainavā aiz loga veroties, pat bijis grūti iedomāties, ka kailie krūmi reiz saplauks priecīgā zaļumā... Un nu, kad tas pienācis, gandrīz vai gribas lūgt - vēl mazliet aizkavējies, pavasari, es vēl nejūtos tik koša, tik sakārtota un piederīga plaukstošām lapām, smaržojošiem ziediem, košiem tauriņiem, skaļām putnu kāzu dziesmām - par daudz gaviļu, par daudz prieka, par daudz krāšņuma...
Vai tajā - izjūtās, ko esmu gaidījusi, bet no kurām tomēr baidos, - slēpjas laimes nojauta? Gaviļains, raižu un priekšnojautu neierobežots prieks, kuru var izjust tikai tad, ja tam ļaujas pilnībā, bez apdoma? Varbūt mani kavē piesardzība, pieredze, vēlēšanās kontrolēt savu dzīvi un emocijas? Vai drīzāk tas ir slinkums mainīties?
"Pac!" - saka pumpurs, no pelēcīga kamoliņa pārvērzdamies košā, smaržīgā lapā. Vai es baidos no viņa? No tā, ka starp tādiem priecīgiem un spilgtiem pati būšu necila un garlaicīga?
"Pats!" - saka mazais un, rausdamies pa kāpnēm, izrauj roķeli no manas plaukstas. Tā vietā, lai lepnumā starotu, - baidos. Un pati nesaprotu, no kā vairāk - no tā, ka viņš varētu sasisties, vai no tā, ka tagad, kad gluži fiziski vairs neesmu viņam ļoti nepieciešama, man jāmeklē sevī citas vērtības, lai joprojām būtu vajadzīga savam bērnam. Vai atradīšu, vai pratīšu izpriecāt sevī prieku par augošu bērnu? Par plaukstošu dabu?
Gudrās grāmatās lasīta un no viedu ļaužu mutēm dzirdēta atziņa, ka pēc augsta kāpuma prieka kalnā nāk kritiens lejā - ar asarām, vilšanos... Tādēļ esot jāievēro mērenība it visā - ēšanā, baudās un jūtās, lai nelaime savā kritumā neizliktos vēl dziļāka, vēl sāpīgāka. It kā loģiski.
No otras puses - arī daba nevairās kontrastu. Gan pirms sniega mirdzuma, gan pirms lapu un ziedu košuma ir pelēkas debesis, dubļi un kaili koki. Un arī mums, iespējams, pēc liela prieka būtu vieglāk pārdzīvot zaudējumu, aizvainojumu, sāpes. Un pēc pārdzīvojumiem katrs iepriecinājums kļūst par īstiem svētkiem.
Ak, kā vajadzētu... notraipīties ar pieneņu ziediem, novelties no svaigi zaļas nogāzes, ūjināt no visa spēka pāri ezeram. Atzīt un svinēt tās jūtas, ko citkārt gribas apslāpēt, attālināt. Varbūt. Ja uzdrīkstēšos.
Citi raksti sadaļā: Viedokļi
- Štrunta eksāmens 07.08.2026
- Kam visvairāk patīk tērēt naudu? 07.08.2026
- Vai izjūtat darbinieku trūkumu vasaras atvaļinājumu laikā? 31.07.2026
- Atskaites punkts 31.07.2026
- Darbs sabiedrībai 24.07.2026
- Plecu pie pleca 17.07.2026
- Kā karstajās dienās atveldzējaties? 17.07.2026
- Parunā ar mani! 10.07.2026
- Līdz asarām labi un slikti Jāņi 07.07.2026
- Vai tiešām Latvija var atļauties svarīgus lēmumus pieņemt steigā? 03.07.2026
- Izšķiroša nozīme teritorijas plānojumam 03.07.2026
- Bērnu skaits 03.07.2026
- Vāc parakstus ātruma samazināšanai pie Būtnāriem 30.06.2026
- Saldus kultūras namu grauj pirms tiesas sēdes: aktīvisti sper piecus ārkārtas juridiskus soļus 30.06.2026
- Ziņas 26.06.2026
- Saulgriežu prieks 19.06.2026
- Pieskarties mākslai 16.06.2026
- Mošķi apēd irbenes 16.06.2026
- Vai suņu ņemšana līdzi uz veikaliem ir pieņemama? 12.06.2026
- Mazliet nežēlības 12.06.2026
- Izbaudu vasaras rītus 05.06.2026
- Vēstule par Latvijas valdības maiņu 29.05.2026
- Varēšanas modināšana 29.05.2026
- Ziedojiet, ziedojiet, ziedojiet.... 22.05.2026
- Viens izdzen no autobusa, otrs uzņem bez iebildumiem 19.05.2026
- Ataudze 15.05.2026
- Cilvēks bez dabas neizdzīvos 12.05.2026
- Pēctecība 08.05.2026
- Kāda ir tava māmiņa? 08.05.2026
- Kā notvert bēgli? 08.05.2026