Grūtākās "šīs dienas trīs"

Novembra drūmajās novakarēs braucot mājās no darba, es šad tad pieķeru sevi domās skaitām Ziedoņa pantiņu "Bet grūtākās mums būs šīs dienas trīs bez gulbjiem un bez sniega debesīs". Tā cenšos sev iestāstīt, ka ir vēl tikai nedaudz jāpaciešas līdz ziemas baltumam, ka vienkārši ir jānoturas šajos vēja un lietus brāzienos, kaut lietussargs salūzis un zābakiem no slapjuma atkal pazole vaļā.

Diemžēl tik vienkārši nesanāk, jo mierinot apsolītās "dienas trīs" nereti ievelkas garākas par četrām nedēļām. Un tad jāsāk domāt, vai patiesi šajā mēnesī nav nekā laba?

Pirmajā mirklī kā nenormālos klausos cilvēkos, kas nesenajā vētrā nevis ciešāk bultējuši ciet logus un durvis, bet, pie priedēm turēdamies, cīnījušies līdz jūrai trakojošos viļņos un debesīs lūkoties. Taču, ej nu sazini, dažam varbūt tieši šāda stihija vajadzīga, lai nesalūztu.

Saņemos un no rīta ielaižu vēju arī savā istabā. Pie atvērtā loga pārsteigta atklāju, ka debesis, nupat vēl smagas kā vāks, kāds saplēsis strēmelēs un pielējis tik neprātīgi sarkanas, ka elpa aizraujas. Vai tie ziemeļblāzmas vai varbūt krītošu zvaigžņu atspulgi?

Sarkanās strīpas debesīs tūlīt pat steidz atkārtot karogi 18. novembrī. Šī diena nāk kā spožas saules pilns apbalvojums par mūsu izturību vētrās.

Novembrī biežāk nekā citkārt domās kavējamies pie saviem tuviniekiem, kuru vairs nav ar mums. Pagājušosestdien, pošoties uz svecīšu vakaru, bažījāmies: kā būs - pilnīgā tumsā kapos. Bet bija skaisti un gaiši. Tik daudz lukturīšu, tik daudz cilvēku, kas bija atnākuši nevis raudāt, bet pabūt kopā, domās parunāt ar saviem mīļajiem. Pirmoreiz apjautu, ka kapos var arī nejusties drūmi un baisi. Un bija jāpasmaida, atceroties savas paniskās bailes bērnībā, uz skolu tumsā ejot gar kapiem.

Droši vien vēl rīt un parīt, varbūt vēl kādus vakarus nāksies stāvāk sliet apkakli un, nejūtot stingru pamatu, balansēt starp dubļu lāmām un maldinoši drošām ledus saliņām. Bet pielieku soli, lai ātrāk no tumsas un aukstuma tiktu siltā, gaišā istabā. Nekad vēl tik ļoti man nav gribējies atgriezties mājās. Beidzot ir laiks mierīgi pavakariņot, parunāt ar bērnu, palasīt kādu grāmatu. Vai nedarīt neko, - vienkārši sēdēt, kamēr izdeg svece.

Vēl pietiekami tālu līdz pirmssvētku rūpēm un steigai. Vēl manī neskan baltās Ziemassvētku dziesmas. Bet, korī, kurā dziedu, tās pamazām mācos.