"Visu var panākt tikai ar sūru, grūtu darbu."

Pie saldenieces ILGAS KRONBERGAS devos kā pie pieredzējušas kūku cepējas. Bet turpiedama nevarēju iedomāties, ka šī sieviete ar smaidošajām tumšajām acīm man uzticēs daudz stāstu.

"Jūs esat beigusi dzīves universitāti," - es viņai teicu. "Nē, tas viss ir pa graudiņam no cilvēkiem vākts, tas viss - no dzīves," - man atbildēja saimniece. "Es pat pieturā, kad gaidu autobusu, ar vienu ausi klausos, ko cilvēki runā. Varbūt kaut kas noder. Tā es vācu dzīves gudrības.

Un vēl - pasakas. Vai tajās nav vislielākā dzīves gudrība? Katrā reizē, kad jūs tās lasāt, ievērojat kaut ko jaunu. Tās es esmu izlasījusi no trīs bibliotēkām."

Ar plašu sirdi

Ilgas kundze ar dzīvesbiedru Gunāru dzīvo nelielā namiņā Irbenieku ielā. Noteikti ne reizi vien mazajā virtuvītē, sildoties pie plīts, ir šķetināti atmiņu pavedieni un mazbērniem stāstīts par veciem laikiem, pieredzētām grūtībām un sāpēm, arī par gandarījumu un latvisku lepnumu.

"Līdzās ir mūsu māja, tur dzīvo jaunākā meita un dēls. Vecākā meita ir Liepājā. Man bija arī divi audžubērni. Viens no viņiem dzīvo tepat Saldū. Tagad man ir desmit mazbērnu. Un vai slikti? Ir prieks no viņiem, kāpēc ne?"

"Jums plaša sirds," - saku. "Redziet, kas ir, - bērns ar savu gribu pasaulē nenāk. Ja vecāki nevar satikt, bērnus nav ko tiesāt. Bērns ir jāmīl un jāpieņem, kāds viņš ir. Vai nav tā?

Mīļo cilvēk, man ciešanu daudz ir bijis. Es pati no 16 gadiem aizgāju prom no mājām, sevi ģērbu, ēdināju un pati gāju skolā. Talsos neklātienē beidzu vidusskolu, strādāju Stendes selekcijas stacijā zinātniskā grupā. Bet līdz 10 gadu vecumam biju Ošenieku iedzimtā. Pēc tam mamma no šejienes aizgāja prom, lai nebūtu jāpaliek bada maizē. Jūs taču zināt, kā bija, kad dibinājās kolhozi... Aizgājām uz Virbu sovhozu pie Sabiles."

Vēstures aculieciniece

"Dzīve - raiba kā dzeņa vēders. Man ir bijusi darīšana ar čeku un ar visu ko. 1991. gadā puča laikā Kostandas vīru brigāde bija pie mums. Piecus vīrus mēs slēpām savā mājā. Dažs tautfrontnieks Saldū bija tik dūšīgs, ka neļāva viņiem palikt pa nakti. Bet, mīļo cilvēk, kad es šodien padomāju, ar ko riskēju! Ar visu. Bet, paldies Dievam, - es esmu lepna, ka esmu latviete. Un savādāka nemāku būt. Bet kāpēc man ar to lielīties?

Man nav bail no "štika" - jau bērnu dienās to esmu redzējusi. Grāmatā "Kad lietus un vēji sitas logā" aprakstītais notika pie manām mājām Silmaņu mežā. Esmu aculieciniece. Leģionāri man deva konfektes. Tā ir mūsu vēsture, tā ir mūsu dzīve. Tā ka no bērnu dienām esmu norūdīta.

Simtkārt lai tāds karš ir nolādēts, un lai Dievs atpestī jūs, jaunos. Grāmatu par Salaspili es nevaru paņemt rokās, man slikti paliek. Jo es savām acīm visu to redzēju. Pēc kara, 1947. gadā, apkārt staigāja padomju karavīri. Dažs nokrīt priekšā vecaimammai ceļos par rupjmaizes šķēlīti. Bet cits nokustina "štiku" - atdod! Visādi tika redzēti.

Tolaik man vecāmamma mācīja: "Ceļa gājējam un nabagam neaizliedz iedot paēst. Tev dzīvē būs svētība." Un to esmu pārbaudījusi - tik tiešām tā ir. Man naudas nav bijis, ko otram iedot, bet paēst, kaut maizes gabaliņš man bijis vienmēr. "Un nekad nedari ļaunu, jo tas viss nāks atpakaļ," - to man vecāmamma mācīja. Brīžiem es paliku dusmīga, kā jau bērns, kad pārāk māca, bet vecie cilvēki bija ļoti ļoti gudri. Lai vecāmamma nebija skolā gājusi, astoņus bērnus izaudzināja. (Jukums Vācietis bija viņas brālis - esmu cēlusies no tās dzimtas.) Lielu mūžu nodzīvoja, divreiz izbrauca Krieviju - 1. pasaules kara laikā un 1949. gadā, un 95 gadus sadzīvoja. Stiprs cilvēks. Vecie cilvēki jau vispār ir stipri."

Bērnības laiks

"Mums bija lielas, smukas mājas - pie Vilīšu purva. Tagad tur tikai krāsmatas vien un pamati, vairāk nekā. Bet kādreiz bija vecāsmammas zeme un iekoptas mājas.

Mājas bija izpirktas, parādu nebija. Saimniecībā bija 16 zirgu, 24 slaucamas govis, 2 dampji (tvaika katli), gateris, šķindeļu plēšamā mašīna. Bija iegādātas dzirnavas un kalte. Bija kuļmašīna "Imanta", par lauksaimniecības tehniku nemaz nerunājot. 100 pūrvietu aramzemes - tas ir 73 hektāri. Un kur tas viss ir šodien?

Paši vien visu darīja, kalpu nebija. Saimnieku astoņi bērni gāja kalpu vietā. Jau no sešiem gadiem gāju ganos. Rītos sildīju kājas, kur govs sačurājās, pati sildījos govij pie vēdera. Un, ja tā nebūtu bijis, varbūt es nebūtu tāds cilvēks. Ko es tad iemācījos? Dabu mīlēt un labi attiekties pret dzīvniekiem. Skaistie saullēkti un brīnišķīgās brokastis ganos, kad mamma nesa...

Braucu audžutēvam līdzi uz dzirnavām - kā man patika! Un tāpēc es šodien zinu, kas ir bīdeļgaņģis, kas ir pirmā bīdele, otrā bīdele, mannā gaņģis... Visu to es zinu. Lai būtu rupji, skaisti putraimi, melderim ir jāliek uz spicēšanu un vienreizēju skaldīšanu. Tad putraimi ir tik skaisti kā rīsi. Bet melderis man jautā - kā tu to zini? "Še tev rubulis!" - es viņam saku. "Zinu." Tās ir visas vecās labās gudrības... Maisā mani nevar iebāzt, jo es, kad nācu padsmitos gados, pati braucu iesalu malt.

Un mans skaistais labais brūvers... Mamma bija speciāliste alus brūvēšanā. Nu, vienreizēji! Uz četru spaiņu muciņu alus divpadsmit vīri pagaldē. No tīra miežu alus bez cukura. Kā tas puto!

Kad dzēra alu? Kāzās, iesvētībās, Jāņos, Ziemassvētkos, Lieldienās, dzimšanas dienās. Alus bija pastāvīgi mājās, bet apdzēries nebija neviens."

Svētīta diena

"Sestdienā jau laikus beidza darbus, pirts bija izkurināta, un vīri tajā gāja pirmie. Vecmamma izvārīja pelēkos zirņus, izcepa baltmaizīti un, kad visi pārnāca no pirts, tēvreizi noskaitot, ēda vakariņas.

Svētdienā nestrādāja - tas man ir palicis atmiņā tik gaiši un brīnišķīgi. Svētdienas rītā izvārīja pašaudzētu cigoriņu kafiju, paēda brokastis un gāja uz baznīcu. Cauri purvam gājām uz Lutriņu baznīcu, tur esmu kristīta. Skaistie svētdienas rīti un baznīca - tas bija kaut kas brīnišķīgs. Tas reiz bija, un tā sākas visas pasakas...

Jaunībā es to tā nesapratu, bet tagad varu tikai Dievu slavēt rītā, vakarā. Reizēm domāju - ko nu darīšu, nu ir bezizeja! Bet Dievs tā iegroza, ka atkal viss atrisinās. Nu kā es varu Dievam nepateikties? Nu, ir Dievs pasaulē, ir."

Rezultāts - ar mīlestību

"Rudzus manā bērnībā savādāk nesēja, kā tikai melnā papuvē. Pavasarī šo zemi sastrādāja, uzveda mēslus, iesēja zaļbarību govīm, pēc zaļbarības vēl nedaudz uzveda mēslus, ara un kultivēja, un tikai tad sēja rudzus. Mīļo cilvēk, mūs, bērnus, rudzu laukam klāt nelaida - tik gari tie bija. Kā mežā. Vārpas bija vīra sprīdi garas. Tad bija rudzu graudi tādi, kā tagad trīs graudi.

To varēja panākt tikai ar melno darbu, tikai ar sūru, grūtu darbu. Nezāles grāvmalā nebija nevienas. Kamēr mūsu agronomi neattapsies, ka bada kuģi kombaini izvazā pa lauku nezāles, tikmēr nebūs labas labības. Tā jāiesēj laikā, un zemīte jāsastrādā ar mīlestību.

Man mazmeita vaicāja: "Omamm, kāpēc tavā dārziņā aug tik daudz visa kā?" Meitiņ mīļo, ar mīlestību vajag pieiet visam. Katru rītu, kaut caur logu ziemā, es sasveicinos ar savu dārziņu un ogu krūmiem. Kad eju ārā, ar roku pārbraucu ogulājiem - es tos nopaijāju. Tas izklausās smieklīgi, bet es to daru. Un man ogas - ķekars pie ķekara.

Sirsnīgi jums iesaku - izlasiet Vladimira Megre "Anastasiju". (Jūs zināt, kas ir Anastasija? Viņa ir augstāko dimensiju sūtne uz zemes, lai glābtu mūsu planētu un mūsu cilvēci. Nevaru momentā atrast rakstu, kur Arturs Goba ir aprakstījis par Amerikas 11. septembri, - tas ir bijis saistībā ar augstākajām dimensijām. Arturs Goba ir savācis svētakmeņus, par kuriem ar tulka palīdzību uzzinājis daudz informācijas.) Anastasija savās grāmatās pastāstījusi to, ka pasauli izglābs mazdārziņnieki. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi ar mīlestību izturas pret katru zemes sauju, katru stādiņu. Zeme taču elpo, tā ir dzīva. Bet cilvēki ir aizmirsuši, kas ir mīlestība, godīgums."

Vērtīgi padomi

Mūsu sarunas laikā saimnieks ieslēdz televizoru. "Es to neskatos," - saka Ilgas kundze, "tikai tik, cik "Panorāmu" un sestdienās - par dzīvnieciņiem. No televizora taču staro nelabās enerģijas, un tas ir psihotronais ierocis. Tāpat arī drēbes. Sirsnīgi es jūs lūdzu - nevelciet sintētisko veļu uz miesas! Tā ir inde jūsu miesai. Es nevelku un, paldies Dievam, varu locīties, un man mugura nesāp.

Jau piekto gadu es diendienā lietoju ķiploku (tikai to nevajag darīt tukšā dūšā no rīta!) - vienu daiviņu sīki sagriežu un noriju, uzdzerot kafiju, tēju vai ūdeni. Vēl mēs mājās turam tējas sēni. Šī sēne nav mode. Par to raksta arī Vladimirs Vostokovs, kas ir ārsts un ilgu laiku pavadījis Tibetā. Stundu pirms ēšanas pusglāzi sēnes novilkuma - pret augstu temperatūru. Pusstundu pirms ēšanas - asinsritei un sirdij. Tā palīdz arī gremošanas traktam, jo ir ļoti dziednieciska. Mazdēlam dedzināja kuņģi, bet tagad viņš saka: "Omamm, es to dzeru, man vairs nededzina."

Un vēl labs padoms, ko man pateica medicīnas māsiņa ar 30 gadu darba stāžu. Par konjaku. Vienu mazo spicglāzīti (20 - 25 grami) pusstundu pirms ēšanas, bet tikai līdz pusdienai - kaulu lūzumiem, stiepumiem. Konjaks noņem sāpes, pampumu, neļauj rasties iekaisumam, veicina dzīšanu. Vakarā, neuzdzerot neko virsū, - plaušu karsonim.

Vēl ko varu teikt - pateicoties ķiplokiem un ķirbjiem, man ir laba atmiņa un arī laba redze. Sarīvēju zaļu ķirbi uz rupjās sakņu rīves un pievienoju pustējkarotīti želejas, un brīnišķīgi salāti visu ziemu. Citi varbūt smejas par mani... Lai smejas! Es smejos tagad, kad man ir labi."

Tortēs - labas domas

"Bet par tortēm..." - neliekos mierā. "Vai tās cept iemācīja mamma?" "Nē. No mammas es mācījos citu ko - kā garšīgi sagatavot gaļu žāvēšanai. Arī pareizi sagatavot medījumus. Tie līdz nākamajam rītam ir jāiemērc rūgušpienā vai pienā. Tā daļēji tiek noņemta asā meža garša, un gaļa kļūst sulīga. Kad medījumu šmorē, jāpievieno gabaliņš žāvētas gaļas, kas dod labu aromātu un garšu.

Mana mamma bija mācīta saimniece. Viņa skolojās Liepājā pie kādas Leišas kundzes, kas Latvijas brīvvalsts laikā sarakstīja grāmatu "Mājturība". Es to bieži vien pāršķirstu. Grāmatā ir viss, ko sievietei nepieciešams zināt, - receptes, padomi par tīrīšanu, veļas mazgāšanu un saimniekošanu. Izdevumu ļoti vajadzētu restaurēt, lai paliek pārējiem.

Tortes sāku cept sen, arī cepumus. Man patīk. Esmu arī klājusi kāzu un bērnības svētku galdus.

Vai zināt, kā cep rupjmaizes torti? Pēc kara ar miltiem bija grūti, tad miltu vietā lika žāvētu rudzu maizīti. 1 karoti cukura uz 1 olu, bet miltu vietā - karoti ar mazu kaudzīti sasmalcinātu žāvēto rudzu maizīti. Tortē iesmērē plānu kārtiņu jāņogu želejas un tai virsū - pirksta biezuma kārtiņu putukrējuma. Kūka ir trekna, bet to nevar just.

Es reizēm arī eksperimentēju. Tad parasti pirmoreiz cepu pati sev. Ja neizdodas, zinu, kādu kļūdu esmu pielaidusi. Pašas izgudrotas receptes tomēr nav - vai tad atminos, kā darīju? Kā tajā brīdī ienāk prātā, tā daru. Man garšo dažādas tortes. Ļoti garšīga ir Vīnes torte jeb mīkstā Aleksandra torte. Kaimiņu Inesei izlaidumā cepu torti ar daudz putukrējuma un kokosa skaidiņām. Arī garšīgi."

"Kas jāievēro, lai izdotos torte?" - gribu šādu recepti. "Galvenais - ar prieku, ar sirsnību jādara. Un jādomā, ka tu labu vēli tam cilvēkam, kam torte tiek cepta. Savādāk nekas nesanāk. Un vēl - nedrīkst skopoties. Ne ar izejvielām, ne ar labu enerģiju."