Politiskās spēles jāmācās izprast

"Nekad netiek melots tik daudz, kā pēc medībām, kara laikā un pirms vēlēšanām," teicis Vācijas kanclers Otto Bismarks.

Jau pirms gada Latvijas politiķu runās un darbos varēja manīt Saeimas vēlēšanu tuvošanos. Cik daudz kā jau ir bijis! Reklāmas radio un televīzijā, skandāli partiju iekšienē, jaunu partiju veidošana un esošo savstarpēja rīvēšanās... Nebijušu aktivitāti partijas rāda iedzīvotāju parakstu vākšanā par "Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma" grozījumiem, par jaunu Saeimas vēlēšanu likumprojektu, par Satversmes grozījumu projekta virzīšanu visas tautas nobalsošanai.

Līdz vēlēšanām vēl ir pieci mēneši, bet aktivitāšu tik daudz! Ko varam gaidīt turpmākajā laikā? Un kā vienkāršajam vēlētājam politiķu solījumos izvētīt graudus no pelavām?

Tonija Blēra padomnieks Filips Gulds izstrādājis uzvarētāja stratēģiju un savu darbu nosaucis "Nepabeigtā revolūcija". Īstenojot šo stratēģiju, sociāldemokrāts Blērs (Lielbritānijā sociāldemokrāti tiek saukti par leiboristiem) tika pie varas. Arī Dānijas Liberālā partija to nesmādēja un uzvarēja vēlēšanās. Tātad dažādu ideoloģiju partijas priekšvēlēšanu laikā izmanto līdzīgus paņēmienus, kuri bieži vien mēdz būt arī populistiski.

Ko Gulds izgudrojis? Lai nonāktu pie varas, politiķim vai partijai jāizsaka tikai daži, bet noteikti izmērāmi solījumi. Dānijā, piemēram, ticis solīts uzlabot veselības aizsardzības sistēmu, bet kā konkrēts piemērs minēta rindu samazināšana uz plānveida operācijām. Vēlētājiem tas paticis. Nākamie soļi, lai sasniegtu solīto, vēlētājiem neesot pat jāstāsta, bet jākoncentrējas pirmā izpildei. Šis paņēmiens esot ļoti veiksmīgs.

Vēl tiek ieteikts organizēt pozitīvu kampaņu, jo vēlētāji noraidot negatīvus uzbrukumus politiskiem pretiniekiem, un kandidāts nedrīkstot strīdēties pats ar savas partijas biedriem. Taču, ja politiskie pretinieki izmantojot uzbrukumu, tad uz to jāreaģē dažu minūšu, sliktākajā gadījumā, dažu stundu laikā.

Ja iedziļināmies politiskajās spēlēs, bez kurām diemžēl neiztikt, tad arī Latvijā daudzkur redzam populistiskus gājienus. Ko politiķi dara? Izvēlas jautājumus, kas vēlētājiem ir īpaši sāpīgi - noziedzība, korupcija, vardarbība, slimības, vecums, imigranti -, un, balstoties uz tiem, arī veido kampaņu. Piemēram, vai to, ka veselības aizsardzības sistēma Latvijā ir grāvī, pirms gada vai pusgada neviens neredzēja? Varbūt bija izdevīgi to ieraudzīt tagad, pirms nedēļas? Tagad ir atrasts grēkāzis, bet visi pārējie ir no grēkiem tīri.

Lai pārbaudītu, cik politiķu solījumi ir reāli, ikreiz uzdosim jautājumus: kur problēmas risinājumam ņemsiet finansējumu, vai solījumi atbilst valsts likumiem, vai ar to kādai noteiktai sabiedrības grupai netiek nodarīts ļaunums, vai kāda sabiedrības daļa neiegūs labumu uz kādas citas rēķina? Ja saņemsim kompetentas atbildes un paši visam domāsim līdzi, varbūt varēsim objektīvāk spriest par partijām, politiķiem un viņu solījumiem.

Vai mums tas izdosies? Atkal vietā kāda gudra cilvēka - Sedrika Adamsa - teiktais: "Politika ir māksla iegūt naudu no bagātajiem un balsis no nabagajiem, izliekoties, ka aizsargājat abu pušu intereses vienam pret otru."