2002. gada 18. nedēļa

3. maijā Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē kārtējā rakstnieku kopsapulce. Protams, ne jau tik svarīga un interesanta kā kādreiz. Taču ne gluži bez nozīmes. Ko tad todien izdarījām? Ievēlējām jaunu valdi un revīzijas komisiju, bet par priekšsēdi atstājām to pašu veco - Valdi Rūmnieku. Nobalsojām par Māras Zālītes sacerēto rezolūciju mūsu valodas aizstāvībai (lai tie, kas lemj valsts lietas, naudu dalīdami, nepiemirst kādu lieku grasi arī valodai).

Jaukākais tomēr tas, ka "saviesīgajā" daļā (ne vairs Zelta, bet Līgo zālē) dabūjām cits ar citu atkal redzēties, paspiest roku, parunāties. Visiem kopīgs tas, ka kļūstam vecāki. Daudziem - tas, ka pārāk mazas publicēšanas iespējas, ka pietrūkst naudiņas.

Vai latviešiem vēl ir sava literatūra? Par to neesmu tik drošs, bet savi rakstnieki ir. Un viņu ir daudz (saskaitīju, ka Rakstnieku savienībā vien ap 290 biedru!). Un viņi ir dažādi. Sākusies manāma noslāņošanās. Jaunie par sevi, vecie par sevi. Jaunie cits citu sauc vārdā un uzrunā ar tu. Vecie - pēc jauno parauga - tāpat. Kļūstam it kā biedriskāki, draudzīgāki. Daudzi apjautājās par Saldu, par saldeniekiem, visvairāk - par Valdi Anapartu un viņa kundzi.

Vai bija arī kāds emocionāls mirklis? Bija gan. Kad Rūmnieks savienības biedra karti izsniedza Andrejam Eglītim, sākās un labu brīdi turpinājās aplausu vētra. Aplaudēja arī jaunie un visjaunākie.

***

Šī bija valstssvētku nedēļa. Klusu un mierīgi pagāja Pirmais Maijs. Mums tā ir Satversmes sapulces sanākšanas diena, bet planētas mērogā - darba svētki, Strādnieku solidaritātes diena. Latvijā šī diena svinēta visos laikos, izņemot autoritārā režīma gadus.

Šogad pirmoreiz oficiāli svinams arī 4. maijs - Neatkarības deklarācijas diena. Tā pagāja vēl klusāk, vēl nemanāmāk. Karogi gan plīvoja visur, taču veikali strādāja, it kā tā nebūtu svētku, bet pavisam parasta darbdiena.

***

Ar interesi skatos TV raidījumu "Ulmaņlaiki Latvijā". Daudz kas jau zināms, bet daudz ko arī uzzinu no jauna. Ēriks Niedra raidījumu vada slavējami. Tikai precīzākam gan derēja būt. Rakstnieks Klaustiņš nebija Arnolds, bet Roberts. Saeimas priekšsēdētājs bija Pauls Kalniņš, nevis Kļaviņš. Rīgas pilsētas galva bija nevis Ādolfs, bet Ādams Krieviņš. Secinājums - kaut arī raidījumā piedalās divi profesionāli vēsturnieki, Latvijas vēsturi no raidījuma mācīties nebūtu ieteicams.

***

Baznīcas nepatikšanas aug augumā. Nu jau vairs nerunā par trim simtiem, bet par trim tūkstošiem pedofilu. Stāsts par Sodomu un Gomoru laikam būs jāsvītro no Bībeles laukā.

Starp citu - nesenie arheoloģiskie izrakumi pierādot, ka Sodomas un Gomoras ļaudis slimojuši ar AIDS. Laikam jau tāpēc arī Dievs abas šīs grēcīgās pilsētas iznīcināja - lai slimība neizplatās tālāk.

***

No amata atlūgusies valodniece Dzintra Hirša. Desmit gadus viņa nostāvēja Latvijas valsts valodas sargpostenī, nu postenis paliek bez sarga. Dzintra Hirša pārliecinājusies, ka mūsu valoda patlaban tik ļoti apdraudēta, ka neesot vairs viņas spēkos to nosargāt.

Laikam jau taisnība. Bet par to, ko viņa darījusi līdz šim, viņai pienākas nācijas lielais paldies. Ja viņai vēl nav piešķirts Triju zvaigžņu ordenis, tad tas steigšus jāpiešķir. Un iespējami augstākas pakāpes!

***

Vīzentāla centrs Latviju (šoreiz vēl arī Igauniju un Ukrainu) atkal apsūdz. Ka pie mums vēl saudzējot "esesiešus", t. i.. leģionārus (jo citādu "esesiešu" mums nav). Taču, pirmkārt, leģionāru vairākums nekaroja brīvprātīgi, bet pēc vācu okupantu pavēles. Un, otrkārt, viņi nekaroja pret ebrejiem, bet pret padomju varu. Ja Vīzentāla centrs par grēku uzskata arī cīņu pret padomju varu, tad būtu jātiesā vēl arī citi - ne vien t. s. nacionālie partizāni, bet arī tautfrontieši. Blakusminot - pēdējo cīniņi vainagojās panākumiem. Vai Vīzentāla centrs reizēm neaiziet par tālu?

***

Nedēļas citāts: "..tas, kurš bija zaglis tad (t. i., padomju gados - V. A.), arī tagad ir zaglis, tikai tagad viņam ir lielākas iespējas. Tas, kurš bija godīgs, arī tagad ir godīgs, tikai tagad viņam ir grūti". (Jānis Jurkāns, nevis eksministrs, bet dramaturgs.)