Kas domā aplami - viņi vai mēs?

- Vai no šejienes var aizbraukt uz Uzvaras pieminekli?

- Jā, re, nāk arī tramvajs... Atvainojiet, es slikti runāju latviski. Saprotu visu, bet runāt kauns.

Šāda saruna man bija 9. maija rītā Rīgā. Neiedomājusies par Uzvaras dienas svinībām, biju norunājusi pie Uzvaras pieminekļa lietišķu tikšanos, un nu man bija iespēja būt tajā vidē, kuru līdz šim tikai biju vērojusi TV ekrānā un par kuru dzirdējusi ne īpaši labvēlīgus komentārus latviešu masu saziņas līdzekļos.

Sirmajai kundzei, kuru uzrunāju, rokās puķu pušķis. Izdzirdusi sarunu, pienāk vēl viena sieviete un uzsmaida. Tikai tad ievēroju - svinīgā noskaņojumā ir lielākā daļa pieturā stāvošo, galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēku. Tramvajā viņi cits citam piedāvā nedaudzās brīvās sēdvietas, sēdošie piedāvājas paturēt stāvošo mantas, ziedu pušķus. Skatieni, ar kuriem iznāk sastapties, nevilcinās pārvērsties smaidā.

Pieturā, kurā jāizkāpj, dežurē ceļu policisti. Viņi regulē satiksmi un rauga, lai vecie cilvēki paspēj pāriet ielas, pirms pa tām sāk traukties automašīnas. Veca, salīkusi sieviņa, latviešiem neraksturīgu tamborētu bereti galvā, lēni lēni tipina pāri sliedēm un uz trotuāra apskaujas ar otru tādu pašu. Asaras šķīst - laikam taču draudzenes ilgi nav redzējušās. Laukumā pie pieminekļa cilvēki stāv pa vienam, pa diviem un raugās uz pieturas pusi - acīmredzot vēl kādu gaida. Salīcis vīrs ar apbalvojumiem nokārtu armijas frenci izslejas, dzirdot garāmejoša bērna secinājumu - tas gan ir liels varonis, ka tik daudz medaļu...

To stundu, ko pavadīju pie Uzvaras pieminekļa, neredzēju ne naidu, ne žultainumu, ne dusmas. Te cilvēki svinēja svētkus, svinēja nozīmīgu dienu savā mūžā - kara beigas, kad no frontes atgriezās paši vai vecāki, vai vecvecāki... Iespējams, daudzi no viņiem satiekas ik gadu, un ik gadu ar bažām gaida - vai vēl šoreiz atbrauks visi...

Bet nākamajā dienā lasu, ka pie "tā sauktā Uzvaras pieminekļa" pulcējušies "nedaudzi veterāni", bet pārējie acīmredzot tikai gaidījuši Ždanokas, Rubika un Jurkāna uzstāšanos. Ka vēl nākamajā dienā gan pieminekļa, gan tuvējās ūdenstilpnes apkārtne bijusi atkritumiem piemētāta. Ka cilvēku pulcēšanās radījusi milzīgus satiksmes sastrēgumus un citas neērtības braucējiem.

Esmu dzirdējusi, ka krievu valodā iznākošā prese neesot objektīva pret Latvijā notiekošajiem procesiem. Neesmu gan droša, ka tāda ir latviešu valodā iznākošā prese. Arī, piemēram, Lestenē politiķi mēdz izmantot piemiņas pasākumus, lai spodrinātu savas apsūbējušās slavas pogas, taču neviens masu saziņas līdzeklis neiedomājas apgalvot, ka cilvēki uz Lesteni brauc, lai dzirdētu runasvīru domu graudus. Tur mēs izprotam - piemiņa ir svēta. Bet te?... Vai tie, kas cīnījās pret fašismu, nav pelnījuši tādu pašu izpratni un cieņu kā tie, kas cīnījās pret komunismu? Vai vismaz - toleranci?

Te, Saldū, ir grūti spriest par krievvalodīgo integrāciju un tamlīdzīgām problēmām, jo tās uz mums it kā pat neattiecas - šeit ir ļoti viendabīga, latviska vide. Bet, salīdzinot Rīgā redzēto ar interpretāciju, rodas iespaids, ka valstī kopumā integrācija tiek uztverta kā vienpusējs process - mēs jūs kritizēsim, noniecināsim jūsu vērtības, bet jūs piekrītat kritikai un bez ierunām pieņemat to, kas vērtīgs šķiet mums. Tad jau ir likumsakarīgi, ka viens otru apvainojam aplamā domāšanā, bet runas par tolerantu sabiedrību paliek tikai frāžu līmenī.