Saldus pamatskola - vienmēr atvērta pārmaiņām

Kaut tagad esmu pensijā, es ļoti lepojos ar savu bijušo darbavietu - Saldus pamatskolu, kurā nostrādāju par skolotāju no 1953. gada līdz 1998. gadam. No 1948. gada līdz 1953. gadam strādāju Jaunlutriņu pamatskolā, kura arī palikusi gaišā atmiņā.

Visus šos garos darba gadus Saldus pamatskolā gribu sadalīt 3 posmos.

Pirmais posms - skolas apkārtnes izveidošana, kurā piedalījās viss skolas kolektīvs. Talkā nāca arī bērnu vecāki. Tika iztīrīts dīķis, izveidota saliņa, uzcelts tiltiņš.Vairākās vietās izveidoti interesanti akmensdārzi, ierīkoti celiņi, sastādīti krūmi un koki. Izveidoja arī strūklaku. Bērniem sevišķi mīļi bija dzīvnieki un putni - vāverītes, gulbji un pat pāvi.

Labas sekmes bija arī mācībās, sportā un pašdarbībā. Toreizējais direktors Miķelis Herings pats visur aktīvi piedalījās. Mācību pārzine Nelda Strazda mums, jaunākajiem skolotājiem, bija kā māte, kas deva padomus ne tikai mācību darbā, bet arī personīgajā dzīvē. Skolotājs Matīss Raiskums ar skolotājiem iestudēja teātra izrādes, ar kurām apbraukājām apkārtējos pagastus. Viena no interesantākajām izrādēm bija "Meitenītes - daiļaviņas". Galvenās mīlētājas lomā bija skolotāja Veronika Brieze. Mēs ar skolotāju Veltu Lodiņu vienā cēlienā pat dejojām. Ak, skaistā jaunība!

Labi skanēja vecāku un skolotāju koris, diriģenti gan mainījās. Skolā vadīju deju kolektīvus, un nemainīgs gan man bija koncertmeistars Ilmārs Vicinskis. Viņš bija ne tikai labs pianists, bet arī sirsnīgs cilvēks.

Jauns posms sākās 1975. gadā, kad iejurģojāmies jaunajā skolā. Šajā laikā par direktoriem strādāja Ģirts Cābulis, Zenons Bērziņš un Klāra Rateniece.

Vispirms klasēs bija jāiekārto kabineti. Gatavojām mapītes, tabulas, griezām un līmējām bildes, un cita citai devām padomus. Atsevišķās klasēs bija televizori, tur sanācām kopā, lai noskatītos pārraides skolēniem. Toreiz katru gadu notika ierindas skates. Pirms tam skola bija kā kazarmas. Soļot iemācījās ne tikai skolēni, bet arī skolotāji!

Esmu vēl pateicību parādā visiem tiem skolotājiem, kas brauca palīgos uz republikāniskajiem Dziesmu un deju svētkiem, kā arī uz jaunrades konkursiem.

Esmu sakopojusi kādus 30 humoristiskus gadījumus no skolas dzīves. Viens no tiem: braucam mājās no IV republikāniskajiem Dziesmu un deju svētkiem. Pie Brocēniem pēkšņi Māris sauc: "Šofer, apstājies, Rīgā palicis mans igauņu tērps!" Lieku visiem pārmeklēt savus koferīšus. Atkal skan Māra komanda: "Šofer, brauc - igauņu tērps man ir zem latviešu tērpa!"

Trešais posms - Latvijas neatkarības atgūšana. Es un arī lielākā daļa manu darba biedru to pārdzīvojām ļoti emocionāli. Biju jau aizgājusi pensijā. Attapos tikai tad, kad Rīgas kungi "nozīmēja" man par garajiem darba gadiem niecīgu pensiju. Atgriezos atkal Saldus pamatskolā. Vadīju folkloras pulciņu un aizvietoju citus skolotājus. Direktors Andris Rudovics bija labi iejuties skolotāju kolektīvā un kļuvis par skolēnu autoritāti.

Atkal atgriezās skaistās tradīcijas, svinīgie Ziemassvētki, agrāk aizliegto rakstnieku darbi un senās, mīļās dziesmas. Skolotāji veidoja interesantus projektus, kas bija saistīti ar sekmēm mācībās, atjautību un mākslu. Ļoti interesantas bija izstādes un tirdziņi. Folkloras pulciņā veidoju tādus scenārijus, lai varētu iesaistīt arī skatītājus.

Ne jau katrreiz skolotājiem ir gaiši brīži. Sevišķi smagi ir tad, kad jāzaudē tuvinieki. Man tāds periods bija, kad septiņu gadu laika zaudēju četrus piederīgos - abus vecākus un dziedātājus - savu māsu Birutu un Jāni Zāberus. Labi, ka tajā laikā man bija vīra Jāņa un draugu sapratne un atbalsts. Un ir pareiza doma, ka īstiem draugiem jābūt ne tikai priekos, bet arī bēdās.

Novēlu savas skolas vadībai, maniem bijušajiem darba biedriem un jaunajiem skolotājiem izturību un radošas ieceres! Lai arī viņi ar mīlestību un prieku atcerētos savu darbavietu - skolu!