Vai viņam ir taisnība?

Pirms pāris dienām mani samulsināja bērna jautājums...

Todien diezgan stipri līņāja, bija nemīlīgs un vējains, tāpēc pa ceļam uz pilsētas centru pēc pasākuma piedāvājos atvest zēnu, kuru intervēju. Redzot, ka pošamies ceļā, līdzbraucējos pieteicās vēl divi. Lūdzu, - un braucam. Pusceļā tie divi izkāpa, un es ar zēnu braucu tālāk. "Kāpēc jūs esat tāda izpalīdzīga?" - viņš pēkšņi pajautāja. "Citi tā nerīkotos."

Pirmajā mirklī es nezināju, ko atbildēt. "Man arī ir bērni, un es ļoti priecājos, ja par viņiem parūpējas citi pieaugušie, kad manis nav klāt," - atteicu. Pēc mirkļa mēs šķīrāmies, bet no tā brīža nepamet doma - kāpēc bērnam liekas, ka pieaugušie ir neizpalīdzīgi? Un - vai viņam ir taisnība?

Bieži ir redzēti cilvēki, kas stāv ceļa malā un ceļ roku garāmbraucošām automašīnām. Reiz, pirms daudziem gadiem, vedu cilvēkus uz kādu Lietuvas pilsētu - bija salūzis pašu braucamais, bet steiga spieda doties ceļā. Par palīdzību viņi piedāvāja daudz naudas - tik, ka apmulsu un atteicos ņemt. Ka nē, nē - iedeva mazāk. Citreiz atkal kāds sēņotājs bija izstaigājis garus meža gabalus, attapies uz lielceļa un gribēja aizkļūt līdz savam auto. Arī viņš par palīdzību piedāvāja naudu, un tā man lieti noderēja.

Spilgtā atmiņā arī kāds pavisam savādāks notikums. Nelielu gabalu vedu pusmūža sievieti ar bērnu. Kad izkāpa, viņa novēlēja: "Lai Dievs jūs svētī!" Un ir gadījies, ka, kamēr manā mašīnā tiek vesti, braucēji to piegružo. Bet viendien, kad apstājos, lai palīdzētu, mani apzaga...

Esmu arī braukusi viņiem garām. Dažreiz nobīstos (jo ir tik daudz nelabu nostāstu dzirdēts), dažreiz - tā vienkārši ērtāk (jo man taču ir brīvdiena, es esmu viena savā pasaulē, kurā svešu negribas ielaist). Un cilvēks paliek... Vīlies, samierinājies, dusmīgs, bezcerīgs, saprotošs? Nezinu.

Nē, es neesmu aizmirsusi laiku, kad pati saldama stāvēju autobusu pieturās rudens vējos un ziemas spelgonī, cerot pēc iespējas ātrāk ieraudzīt busiņu. Zinu, cik domu var izdomāt, kamēr ar kājam nokļūst līdz mājām. Neesmu aizmirsusi, ka pacelt roku ceļmalā nemaz nav tik vienkārši. Un labi justies nejaušā mašīnā arī nevar.

Es tikai nezinu, ko domāt par cilvēkiem, kuri lūdz. Jo ne vienmēr var paredzēt, kā palīdzība tiks izmantota un vai tā nenodarīs vairāk ļauna nekā laba. Bet saprotu: viss ir tik nepastāvīgs, ka nedrīkst aizmirst - var pienākt diena, kad lietū un vējā ir jāiet kājām.