Sētnieces monologs

Es te ceļos katru rītu sešos, slauku, ziemā šķūrēju sniegu. Vai kāds to pamana? Kādam tas ir vajadzīgs? Es satīru, sakopju, atkal jau piemētā. Vai tiešām visi ir tik nevērīgi, nevīžīgi? Ai! Un alga? Kaut kā jau iztieku, galus savelku - šis tas sev, zivis kaķim. Eh!

Paklau! Ko tu gaudies, pret slotu atspiedusies? Tev taču dzīve ir brīnišķīga! Cik daudz cilvēku tev paiet garām! Cik daudz cilvēku tu pazīsti, redzi viņu izaugsmi. Uk! Par katru gandrīz vai romānu var uzrakstīt. Visus jau tā uzreiz neatcerēties, nav tik spilgti atmiņā iegūluši. Pag, bet daži prātā ir. Ļausimies domām!

Švīta kungs. Nu riktīgs švīts! Ne viņš sveicina, ne cepuri paceļ. Vismaz godu parādi! Iet, vēderu izgāzis, kurpēm klabēdams, deguns mākoņos. Vienmēr lepns, iedomīgs. Nez kā viņu tai kantorī pacieš? Varbūt darbā ir citāds? Nu nē! Vērojot viņu kopā ar citiem, nemaz nemainās - tikpat lepns.. Ne man te spriest, galvu lauzīt, lai dzīvo! Bet dīvaini...

Cedermaņu ģimenīte. Cik jauki un mīļi cilvēki! Tētis un mamma, uz darbu vai citur ejot, vienmēr sveicina, pārmij kādu vārdiņu. Tas man kā medusmaize (ha - ha!). Un piemīlīgās dvīnītes - kura ir Dana, kura ir Lana - vēl joprojām nevaru atšķirt. Allažiņ pienāk pie manis, stāsta, ko dienā darījušas, smej un joko. Ja nemana tuvumā kaķi, apvaicājas par viņu. Tad man sīki jāizstāsta, kur viņš ir, ko tagad dara, vai ķer peles. Traks var palikt - tik daudz jautājumu! Bet ziemā, ziemā! Abas nāk man talkā šķūrēt sniegu - abām ir tādas mazas sniega lāpstiņas. Tā strādā, strādā... Un pēc tam ... obligāti ir jāveļ sniega vīrs vai jāpikojas. Smiekli pāršalc visu pagalmu. Es pati palieku kā tāds mazs bērns. Hi - hi!

Ak, Dievs! Atkal! Vai jūs zināt, kurš piemētā ielu ar papīriem, kožļenēm, citiem gružiem? Nē? Tas taču ir bezkaunīgais Paulis! Pavisam izlaidies - nemaz neklausa. Māte sūri grūti strādā, pa naktīm šuj, lai varētu izskolot savu "zelta gabaliņu". Bet šis - negrib ne mācīties, ne klausīt, uz blēņām vien prāts, uz blēņām vien. Labu dienu novēlēt aizmirsīs, bet mēli parādīt - to ne. Un vēl - es izslauku, paeju solīti uz priekšu, jau atkal nomet papīrīti vai kādu citu drazu. Cik dīvaini tā pasaulīte iekārtota. Eh, cik nu man tur saprašanas!

Kāds burvīgs smaids! Un tā vienmēr, kad sastopamies. Nemaz nevajag, lai sveicina, pietiek ar smaidu. Ap sirdi paliek tik gaiši un viegli! Laikam steidzas uz nodarbībām. Jā, kā allaž šajā rīta stundā. Cik jauks cilvēks! Ak, jā! Tā ir jaunā studente, kas īrē istabiņu un palīdz mājas darbos mūsu sirmajai Mariannai. Mariannas bērni jau lieli - pa savām ģimenēm, vīrs ģimeni sen pametis, vienai dzīvoklis par lielu, labi, ka ir kāds palīgs. Manuprāt, tāda jauka, klusa, vienkārša meitene. Labi ar tādu cilvēku vecītei kopā!

Nu gan aizsapņojos! Tā pļāpājot, darbs tikai pusdarīts. Bet... pasapņot jau der. Tagad gan - slotu rokā un uz priekšu! Aiziet!